Neveselīgas attiecības ir sāpīgas, gribas atrast iemeslu un vainot vieglāk ir atkarīgo, jo – viņš taču dzer! Nospēlē visu naudu un krīt parādos! Viņš ir tas, ar kuru kaut kas nav kārtībā. Noliegšanas posms līdzatkarīgajam ir ilgs, teic Inese, arī attiecību atveseļošana ir ilga un sāpīga, turklāt tam ir nepieciešami abi. Līdzatkarība ir tāda pati diagnoze kā atkarība, tai ir noteiktas pazīmes, paredzama gaita, un tā ir hroniska. Līdzatkarības briesmas – tuvinieki pielāgojas atkarīgā cilvēka destruktīvajai uzvedībai, darbībām, kas viņiem patiesībā ir neizdevīgas, traucējošas un pat postošas.
Ķerties pie savas dzīves
Inese citē kādu psihologu: līdzatkarība ir slinkuma slimība. Cilvēks ķeras pie sava dzērāja dzīves organizēšanas, lai tikai nebūtu jāsakārto pašam savējā.
Pirmais solis pretim brīvībai – emocionāla norobežošanās, atbildības uzņemšanās pašam par savu dzīvi. Nepieciešams atrast atbildi uz jautājumu, kas manai dzīvei ir pamats. Kas dod jēgu? Ko es gribu darīt? Te arī slēpjas galvenā atšķirība starp cilvēkiem, kuri savu dzīvi, darbu velta citiem, un līdzatkarīgajiem. Par citiem nesavtīgi var rūpēties tas, kas ir stabils pats par sevi. Tad viņš par citiem rūpējas šo citu cilvēku dēļ. Līdzatkarīgais par atkarīgo rūpējas sevis paša dēļ, jo tieši atkarīgais, viņa problēmas un to risināšana, dod pamatu līdzatkarīgā dzīvei.
Norobežošanās ne vienmēr ir šķiršanās tīri fiziskā nozīmē, lai gan kādreiz palīdz arī ultimāts – ģimene vai dzeršana. Jāņem vērā, ka tas ir galīgais variants, kad tiešām arī līdzatkarīgais ir gatavs uzņemties atbildību un smagi strādāt attiecību atveseļošanā, lai ģimeni saglabātu. Citādi rodas situācija – dzērājs vairs nedzer, toties sabrūk visa pārējā dzīve. Nav, ko pārmest, bet arī nav, ar ko aizpildīt laiku un sarunas.
“Atkarīgais ļoti labi jūt, kad ultimāts ir tikai 105. reize, kad viņš var pasolīt, ka nedzers. Diemžēl gadās arī tā, ka līdzatkarīgais pieprasa, bet pats nav gatavs neko darīt,” novērojusi Inese. Patiesībā līdzatkarīgais baidās uzņemties savu daļu atbildības, bet, lai atveseļotu attiecības, nepieciešami abi. Katrs sakārto savu “es” un meklē kopīgo “mēs”, kas balstās uz veselīgiem pamatiem, ne atkarību, šantāžu, manipulācijām.
Viens otru ietekmē
Kamēr līdzatkarīgais visu sakārto, nolīdzina, organizē – kas nekait dzert! Mammas stutē savus dēliņus, sagādā visas ērtības arī tad, kad dēliņam jau 60 – kāpēc gan lai viņš nedzertu?
“Kad es runāju ar mammām, ka nevajag veicināt dzeršanu, nevajag tā darīt, dēli pēc tam viņām sakot – tu paliec baigi riebīgā. Attiecību atveseļošana nav nekas patīkams, ir jābūt motivācijai. Tas ir ilgstošs un sāpīgs process.”
Kāpēc to uzsāka Inese? “Es ņēmu ļoti nopietni to, ko biju pie altāra solījusi. Dievs man ir devis visus resursus, un man ir jāprot tos lietot. Es izvēlējos atkarīgu vīru, vēlāk līdzatkarība bija dziļi attīstījusies, bet es sīksti turējos pie tā, ka mana laulība būs laimīga.”
80 procenti teikuši, lai taču nemokās, lai šķiras! Taču laulības atveseļošanā iesaistījušies abi. Inese teic – kā normāls cilvēks sāku justies pēc sešiem gadiem. Varbūt vecuma dēļ – viņai tagad ap 50. Jo vecāks cilvēks, jo grūtāk ko mainīt. Varbūt jauniem viss izdodas ātrāk. Citi cīnās bērnu dēļ, tomēr pamatā ir pāra attiecības. Abi tagad palīdz pārvarēt atkarības arī citiem. “Tas ir kā ar cukura diabētu – izārstēt nevar, bet var iemācīties atpazīt, jāmāk kontrolēt un jāzina zāles.” Lielākoties vīri ir tie, kuri dzer, sievas – līdzatkarīgās. Tomēr ir bijis gadījums, kad smagi vairāk nekā 20 gadus dzērusi sieva, bet vīrs bijis klāt. Vismaz fiziski. Apziņa, ka dzīvē kaut kas jāmaina, reizēm vispirms atnākot pie atkarīgā, reizēm pie līdzatkarīgā. Ja sāk mainīties viens, otram gribot negribot arī ir jāmainās, jo pa vecam turpināties nevar.
Kad mazpilsētā, kur Inese dzīvo un notiek anonīmo alkoholiķu, līdzatkarīgo sanāksmes, ieradās kāda sadarbības partneru grupa no ASV, viņa bija pārsteigta, ka atkarīgie un līdzatkarīgie tajā bijuši “pusi uz pusi”. ASV motivācijas programmās jāiesaistās arī ģimenei, Latvijā tā nav. Turklāt darbojas noliegums – dzērājs ir tas, kuram jāmainās, ne pārējiem!
Atrast identitāti
Līdzatkarība var būt ne tikai no vīra dzērāja. Strādājot ar hroniskiem slimniekiem, kopjot gulošus slimniekus, dzīvojot ar bērnu invalīdu, viegli var veidoties līdzatkarība – aprūpējamais var pilnīgi pārņemt savā varā.
“Pamatā tas ir jautājums par identitāti, darbavietā – arī par profesionalitāti. Būt ieinteresētam palīdzēt, ja tiešām palīdzība ir nepieciešama, bet neļaut pārņemt savu dzīvi,” precizē Inese.
Veselīgas identitātes pamatā ir atziņa, ka cilvēks ir Dieva bērns. Ja saprot un pieņem to bagātību, ko dzīve dod kā Dieva bērnam, pašapziņa atveseļojas, atlabst gan gars, gan dvēsele. Dieva bērns – tas ir kaut kas ļoti vērtīgs. Ikviens ir Dieva bērns, tātad es esmu kaut kas tikpat ļoti vērtīgs kā pārējie, ne nožēlojams. Nereti jāmācās no jauna lūkoties uz sevi kā vērtīgu, jāmācās cienīt sevi un citus. Atveseļojoties emocionāli, var veidot atklātas, patiesas un sirsnīgas attiecības. Reizēm atveseļošanās nāk ļoti smagi, zināmā mērā tā prasa kādas cilvēka “es” daļas nomiršanu – tas, kuram nepieciešams atkarīgais, lai pašapliecinātos. Tieši tāpat līdzatkarīgais nepieciešams atkarīgajam, lai tas realizētu savu samilzušo mazvērtības sajūtu, kas nereti izpaužas kā lielummānija.
No viestura rudzīša grāmatas “Bendes meitiņa un viņas tēvs”:
Par to, kas ar bērniem notiek atkarīgā ģimenē, ASV sāka rakstīt pagājušā gadsimta 60. gadu beigās. 70. gadu sākumā parādījās Klaudijas Blekas (Claudia Black) un Šaronas Vegšeideres (Sharon Wegsheider) darbi. Eiropā šī tēma aktualizējās vēl 20 gadus vēlāk, bet Viesturam Rudzītim pirmo lekciju par atkarīgas ģimenes sistēmu laimējās dzirdēt 1991. gadā Rīgā, to pa ceļam mājup no Maskavas nolasīja kāds amerikāņu profesors.
Atkarīgais ir tas, kurš šo dzīvi skaidrā izturēt nevar. Savukārt līdzatkarīgais ir tas, kurš attiecības ar savu “es” triangulē ar otru cilvēku. Reibums ir vajadzīgs, lai regulētu attālumus starp abiem – respektīvi, lai radītu iespējas abiem attālināties vienam no otra.
Atkarīgā ģimenē atkarīgās personas enerģija tiek izmantota tikai viņa pašuzturēšanai, bet līdzatkarīgās – arī atkarīgā vajadzībām.
Pirms līdzatkarīgais nostājas ar skatu brīvības virzienā, ir bijis periods, kurā abi skatījušies viens otram acīs un līdzatkarīgais cīnījies pret apreibināšanos – es tevi tik stipri mīlēšu, ka tu aizmirsīsi šņabi! Pēc tam līdzatkarīgais jūtas izsmelts un vīlies. Viņš mēģina spert soli prom. Sāp mugura, tirpst rokas – līdzatkarības biežās psihosomatiskās pavadones. Brīdī, kad ir palicis tikai viens solis līdz brīvībai, caur līdzatkarīgā smadzenēm izskrien doma: “Ja es iešu vēl tālāk, viņš kritīs… Šīs sāpes es sajutīšu sevī – tās būs manas sāpes. Es to nepārdzīvošu. Es nevaru iet prom…”
