Mīļais kādu laiku mani mīļi saukāja par pončiku, bet es neņēmu to galvā.
Taču vienā jaukā dienā līdz manām ausīm nonāca klačas, ka mana zaķīša darbavietā šo lencot viena kolēģe. Jāteic, ka tā dāma ir tāda, par kurām saka: “Caca!” Es pret viņu patiesi esmu apaļš, spīdīgs un pilnīgi “necacīgs” pončiks. Sabijos ne pa jokam. Vēl jo vairāk tāpēc, ka jutu – mans vīrs sācis vairāk sekot līdzi tam, kā viņš izskatās, ko velk mugurā un ko ēd. Šim vajagot ievērot mērenību uzturā, lai pazustu “alus vēderiņš”. Kad bildu, ka viņš man patīk tāds, kāds ir, mīļais šos vārdus laida gar ausīm.
Un tad nu beidzot es bez rozā brillēm paskatījos uz savu attēlu spogulī un biju mēma. Man pretī raudzījās “pončiks”. Bet man tādi nekad nav garšojuši. Speķaini, trekni un negaršīgi cepieni plašam patēriņam. Fui! Todien pat sāku rosīties. Pārskatīju savu garderobi un izmetu no skapja 2/3 bezveidīgu, briesmīgu virsdrēbju un 90 procentus novalkātas, izstaipītas, bezformīgas veļas. Meklēju kādus svārkus, kleitu, bet es biju izaugusi no šā apģērba. Nu ja. Divus pēdējos gadus taču biju valkājusi tikai bikses! Izmetu arī tās. Atstāju skapī tikai vienas šauras džinsenes īpašiem gadījumiem.
Devos uz veikalu un nopirku sev jaunus svārkus, blūzes, stilīgus zābaciņus. Devos pie friziera un lieko nagu licējas. Par pēdējo naudu ieskrēju pacepināties solārijā uz pusstundu un… zaudēju samaņu. Man izsauca “ātros” un aizveda uz slimnīcu, pielika pie “sistēmas” . Un pat pie manis uz palātu atsteidzās mans mīļais. Viņa acīs bija asaras. “Tu to visu darīji manis dēļ?” viņš aizkustināts jautāja un glāstīja manus apsauļotos vaigus un jauno frizūru. Un tad es pajautāju: “Vai piedosi, ka savā skaistumā esmu ieguldījusi visu tavu algu?” Mīļais smējās, ka šomēnes tievēt nāksies mums abiem. Tomēnes mēs abi kļuvām katrs par pieciem kilogramiem vieglāki. Un turpinām kristies svarā! Taču mūsu mīlestība tikmēr pieņemas spēkā un svarā – esmu mātes cerībās.
