Darba telpā, kurā vairākums strādājošo ir sievietes, ienāk vīrietis, apstaigā dažus sava dzimuma darbiniekus un paspiež viņiem roku. Sievietēm tikai pamāj ar galvu vai pasveicina vārdiem. No kurienes šāda tradīcija un kā to pareizi uztvert?
Sievasmāti neaizmirst
Tā tas ir iegājies, par vīriešu sasveicināšanās īpatnībām spriež Imants, kurš strādā par operatoru. Sniedzot roku, esot dažādas nianses, kuras viņš lieto, īpaši nepiedomājot. Priekšnieka kabinetā ieejot, viņš šefam roku nesniedz, sveicina vārdiem, bet, satiekot ārpus darba telpām, sarokojas. Ieejot telpā, kur daudz cilvēku, Imants katram roku nesniedz, pasveicina visus kopīgi. Roku paspiež tam, pie kura vēršas personīgi.
Imants neizslēdz rokas sniegšanu sievietēm, bet personīgajā dzīves telpā un labi zināmām, piemēram, ciemos atbraukušajai sievasmātei vai radiniecei. Darba vietā un ārpus mājas viņš sievietes tikai sveicina.
Esot dāmu sabiedrībā, no viņām pirmajām sveicienam pastieptu roku gaida rakstnieks Ēriks Hānbergs. Ja nekādi to nevarot sagaidīt, tad iniciatīvu izrādot pats. Taču neskaidrības radot jautājums, kādā vecumā jaunkundze pārtop par dāmu. No skolnieces saņemt rokasspiedienu būtu dīvaini.
Izjūta nepieviļ
“Mani tas neuztrauc, ja man nedod roku,” atzīst mājsaimniece Valija. Pati sniegt to vīriešiem viņa izvairoties. Gadījies, ka kungs pasniegto roku noskūpsta, bet tad esot jāuztraucas, vai tā ir pietiekami kopta un manikīrēta. Sieviešu sasveicināšanās ar rokasspiedienu Valijai nepavisam nepatīk, un viņa uzskata, ka šāda komunicēšanās forma mūsdienās nav aktuāla.
“Tas ir atkarīgs no situācijas, satiktā cilvēka, pat garastāvokļa,” stāsta vadoša pašvaldības darbiniece Arta. Daudzajos darba gados kontaktējoties ar cilvēkiem, problēmu šajā ziņā neesot bijis. Par rīcību vajadzīgajā brīdī “pačukstot” iekšējā izjūta, kas nepieviļ.
Vīrieši paši ar rokas sniegšanu neuzbāžoties, un, ja sieviete vēlas, viņa to varot sniegt pati.
Sievietei – citi ieroči
Pārsvarā sarokošanās ir vīriešu komunikācijas veids, novērojusi sabiedrisko attiecību speciāliste Līga Krapāne. Sievietes vīriešu sveicināšanās stilu izjūtot dažādi. L. Krapānei personīgi patīkot, ja viņai sniedz roku. Pati šādi nevēršas pie augstākā amatā esošajiem, bet pie profesionālajā un karjeras ziņā līdzvērtīgajiem gan.
No etiķetes viedokļa politiķu vidē vecākais sniedzot roku jaunākajam, sieviete vīrietim. Ministru līmenī – vīrietis arī sievietei. Arī citā augstā amatā esoša sieviete varētu aizvainoties, ja viņu pienācīgi nesveicina.
Starpvalstu līmeņa saskarsmē roka nekad netiekot sniegta monarhiem, tās satvērienam jānāk no viņiem.
Dzirdēts nostāsts, ka večiem sarokošanās tradīcija nāk līdzi no senatnes – tā viņi esot demonstrējuši, ka rokās nav ieroča un nāciens ir ar miermīlīgu nolūku. Sievietes roka nav jāapskata un viņai tā nav jādemonstrē, jo viņas ieroči ir citi.
Senajā Romā bijis parasts nēsāt līdzi piedurknē paslēptu dunci, tāpēc romieši sasveicinājās ar tā dēvēto apakšdelma satvērienu.
Mūsdienās sarokošanās ir visizplatītākais neverbālās sasveicināšanās elements Rietumeiropā, Skandināvijā, un arī Latvijā. “Varbūt mēs pārlieku šo veidu piekopjam. Varbūt dažreiz oficiālums nav vajadzīgs,” prāto Ē. Hānbergs un atstāsta kāda Liepājas jūrnieka pieredzēto. Ierodoties Amerikā, viņš pirmajā darba dienā visiem piegājis paspiest roku, bet saņēmis nesapratni – ko te āksties, sākam strādāt!
Uzzina raksturu
“Tas nav fiziskā darba strādnieks, roka pavisam mīksta.” “Tam nu gan ir krampis!” Šādi spriedumi dzirdēti iz veču mutes vienam par otru. “Caur rokasspiedienu cilvēks neapzināti izpauž savu raksturu,” profesionālajās gaitās pārliecinājusies L. Krapāne. Pirmais šādi uztvertais impulss tālākajā saskarsmē pārsvarā apstiprinoties.
L. Krapāne apgalvo, ka aplams ir stereotips, ka sievietes rokasspiedienam jābūt maigam. Tas esot vērtējams adekvāti vīrieša tvērienam. “Man no mazotnes ir mācīts, ka rokasspiedienam ir jābūt ciešam, skatoties acīs, bet ne garām vai pāri,” atklāj Ē. Hānbergs. Nedrīkstot roku pārāk strauji atraut, it kā būtu apdedzināta, jāizrāda cieņas mirklis.
Rakstnieks noliedz vīriešu manieri roku sagrābt un spiest tā, ka kauliņi krakšķ. Pēc viņa domām, tā neapzināti izpaužas slēpta agresivitāte. Nepatīkami esot, ja pasniedz ļenganu roku, – “tur kaut kā pietrūkst”. Ja roku purina, tad esot sajūta, ka “grib ko izkratīt no manis”.
Taču šo sasveicināšanās žestu varot bagātināt ar papildu informāciju. Puiša rādītājpirksta kustības meitenes plaukstā pauž intīmu vēsti. Sadotajām rokām uzlikta otra vai pieturēšana pie elkoņa apliecina īpašu sirsnību. Labi paziņas labvēlību viens otram izrāda, ar otru roku uzsitot uz pleca.
Manierēm ir nozīme
Labs rokasspiediens ir vidēja stipruma, minēts padomos. Pārāk stingrs varot norādīt uz to, ka cilvēks grib radīt iespaidu par sevi. Pārāk vājš – uz rakstura trūkumu vai vienaldzību. Pasniegti pirkstu galiņi vedinot domāt par augstprātību un lepnību, pat nevērību vai izlaidību. Ilgstoša rokas kratīšana, iespējams, vēsta par nesavaldību jūtu izpausmēs vai pārlieku sirsnību, kas var arī nebūt patiesa.
Ja, pasniedzot roku, plauksta ir pavērsta perpendikulāri pret grīdu, ar šo cilvēku varot sadarboties kā vienlīdzīgu partneri. Ja plauksta ir pavērsta uz leju, cilvēkam esot tieksme attiecībās būt dominējošam. “Es rokasspiediena neesamības dēļ atteicos no darba piedāvājuma,” interneta vidē atklāj kāds vīrietis. “Uzaicina uz interviju, es ierodos, bet tur sēž pie galda kaut kāds tirliņš, kājas izstiepis, vēderu izgāzis, un pat nedomā pakaļu (piedodiet!) no krēsla pacelt un roku padot. Nu, man bija spuras gaisā. Atteicos, lai gan piedāvājums bija tīri labs. Bet, ja tāds priekšnieks paredzams, tad labāk nevajag… Manierēm tomēr ir liela nozīme.”
