Lai arī saka, ka sieviete mīl ar ausīm, tomēr vai tad viņai acu pierē nav?
Lai arī saka, ka sieviete mīl ar ausīm, tomēr vai tad viņai acu pierē nav? Un, ja ir, tad tās domātas, lai skatītos. Lai redzētu.
Kādu sieviete redz šodien vidusmēra vīrieti? Kādu redz savu izredzēto? Vai sieviete bieži mēdz teikt, ka nav neviena vīrieša, uz kuru raugoties var acis pamielot? Un vai viņa pievērš uzmanību vīrieša acu izteiksmei vai arī tam, kas zemāk par jostasvietu?
“Īstu vīrieti” tā arī nav satikusi
Rudīte (39, bijusi precējusies, ir divu bērnu mamma):
– Ar visiem mana mūža vīriešiem man ir bijis labi. Vismaz kādu reizi vai pat kādu laiku. Pirmais vīrs bija brīnišķīgs. Taču viņam apnika ģimenes dzīve. Viņš iegrima darbā. Pamazām mēs kļuvām viens otram vienaldzīgi, arī gultā. Tad atzinos sev, ka viņš nekad nav varējis mani apmierināt. Es viņam to pateicu. “Tev ir… par īsu. Un tu lēkā pa gultu kā tāds āzis. Nekādas erotikas,” tā arī sacīju.
Izšķīrāmies. Tad sāku eksperimentēt. Viens, otrs draugs. Draudzība tikai seksa dēļ – sākumā tā bija interesanta pārmaiņa. Bet tad kļuva nelāgi ap dūšu. Satiku atkal princi. Viņš kļuva par manu otro vīru. Skaists, valdzinošs un reizē muļķis. Viņam… nebija par īsu. Bet ko tas līdz, ja puisis guļ gultā kā lācis un gaida, lai es viņa vietā visu izdaru. Pūlējos, cik spēju. Tā pagāja pieci gadi. Pa to laiku viņam bija mīļākās. Man bija mīļākie. Es pat sadraudzējos ar viņa brūtēm. Reiz mēs izstrādājām tādu joku. Manējam piedāvājāmies divas, lai ņem reizē, pēc kārtas. Mēs bijām uzvilktas kā atsperes, bet viņš… kļuva impotents. Lūk, tā.
Tagad atkal esmu brīva un meklēju savu īsto, vienīgo vīrieti. Noteikti atradīšu. No vīrišķības izmēriem mana izvēle nebūs atkarīga. Par kontracepciju? Esmu sapratusi, ka tā diemžēl ir sievietes ziņā. Vismaz manā dzīvē ir bijis tikai tā. Kad misējās, nācās taisīt abortus. Esmu nolēmusi, ka vairāk manā dzīvē to nebūs. Zinu visu par brīnumtabletēm, un tās ir manā rīcībā.
Saprot: gejs domāts sievietei
Ksenija, 24, neprecējusies, bet dzīvo kopā ar draugu:
– Mani pirmie piedzīvojumi seksā bija šokējoši. Līdz tam mīlestību iedomājos kā kaut ko maigu – pieskārieni, skūpsti, glāsti. Bet te piepeši dzimumloceklis! Un vēl arī prezervatīvs! Tas šķita neestētiski, par neciešamām sāpēm nemaz nerunājot. Tas man likās pārāk brutāli. Toreiz biju vēl vidusskolniece, kad pēc ballītes palikām ar draugu divatā viņa vecāku dzīvoklī, kuru nebija tobrīd mājās. Viņam TAS bija pārāk liels. Tā man likās toreiz. Interesi par puišiem zaudēju vismaz uz gadu.
Kad sāku mācīties kultūrizglītības tehnikumā, mūsu grupā bija tikai viens puisis. Tāds maigs. Ar viņu bija vienkārši un labi. Varēju izrunāties kā ar draudzeni. Staigājām pa tusiņiem, klubiņiem. Reiz aizgājām uz geju klubu. Un tad es visu sapratu. Raugoties piekļāvīgajos vīriešu stāvos ar izspīlētiem daiktiem, nodomāju, kam viņiem tie vajadzīgi. Kļuva nelabi. Vienā rāvienā biju izārstējusies no savu pirmo piedzīvojumu psihotraumas. Ar puisi no tehnikuma mana draudzība atsala.
Un jau pēc mēneša iepazinos ar savu tagadējo draugu. Ar mums viss ir kārtībā. Viņš tuvojās man uzmanīgi, pamazām. Un nu viss ir labi. Es vairs nebaidos.
Sieviete to saprast sāk ar gadiem
Anastasija (60, atraitne, ir divi bērni un trīs mazbērni):
– Mana mūža mīla ir mans vīrs. Kad viņš jaunībā skatījās uz mani, es trīcēju kā apses lapa. Kad viņš pieskārās man, glāsti elektrizēja. Vai es domāju, kas notiks tālāk? Protams. Un viss notika. Tas bija fantastiski. Kas? Es nezinu. Un tas nebija atkarīgs no vīrišķā instrumenta apmēriem. Tie nebija nekādi grandiozie apmēri. To varu teikt droši, jo tā nu sanācis, ka vīrs nebija manā dzīvē vienīgais vīrietis. Par atraitni kļuvu Balzaka romānu sieviešu vecumā. Man bija 30 un divi bērni.
Otrreiz apprecēties neizdevās. Taču kopā dzīvoju turpmāk vēl ar trim vīriešķiem pēc kārtas. Nākamais nespēja mani tā aizraut. Taču biju apmierināta. Iespējams, tāpēc ka viņš principā atteicās lietot prezervatīvus. Toties piedzīvoju visas tās nepatikšanas un pārdzīvojumus, kas sievietei saistās ar abortiem. Tieši tāpēc aizgājām katrs savu ceļu. Nākamais vīrietis manā mūžā bija pārāk godīgs, akurāts. Gribēja mani precēt, taču atteicos. Bērnus negribējās traumēt un arī pašai viņš nepatika. Pārāk normāls. Lūdzu viņu aizmirst mani.
Ar tagadējo kungu kopā dzīvojam jau desmit gadus. Viņš atraitnis, es arī. Abiem savi bērni, mazbērni. Mans kungs mēdz teikt, ka nekad nebūtu uzzinājis, kas ir īsta sieviete, ja vecumdienās nebūtu mani saticis. Sākumā mūsu attiecības bija ļoti kaislīgas. Viņš ņēma mani, kad vien gribēja. Vai diena, vai nakts. Esam laucinieki. Mīlējāmies gan kūtī, gan starp kartupeļu vagām, gan virtuvē uz galda. Un ne par ko nebija jāuztraucas, jo tobrīd mans bioloģiskais pulkstenis vairs neparedzēja, ka varētu atkal kļūt par māti. Un es brīnījos. Viņam rīks ir mazāks nekā maniem visiem līdzšinējiem mīlniekiem, tomēr to lietu viņš prata. Šķiet, es viņam iemācīju visu darīt, kā nākas. Tagad attiecības kļuvušas rimtas, taču joprojām siltas. Mēs uztraucamies viens par otru un rūpējamies.
