Gulbenieši protestē
Tie iedzīvotāji, kas seko līdzi slimnīcas pagātnei, tagadnei un nākotnei, ļoti labi zina, ka ne jau jaunā valde slimnīcu apvienību novedusi līdz bankrotam.
Man visvienkāršākais būtu paziņot maksātnespēju. Vai tiešām jūs nesaprotat, ka tādā gadījumā gan Gulbenē, gan Balvos nepaliktu absolūti nekas ne no poliklīnikas, ne no slimnīcas! Un tiem, kas nezina, varu teikt, ka augustā, piemēram, apvienībā algās tika izmaksāts vairāk, nekā bija ieņēmumu. Tātad nekam vairāk nepalika pāri (ne elektrībai, ne medikamentiem, ne malkai, ne visiem citiem izdevumiem, bez kuriem nevar iztikt).
Un vainīgo pie esošās situācijas ir daudz: 1. Veselības ministrija ar savu neadekvāto naudas līdzekļu plānojumu (mums kopš Jāņiem neapmaksā valsts nevienu pacientu, kuru ārstējam slimnīcā). Tad ko mums darīt – nevienu neārstēt? Vai censties un darīt visu iespējamo, lai nākamajā gadā Veselības ministrija vairs tā nevarētu izrīkoties? 2. Bijusī valde, kas ticēja, ka būs tāpat kā iepriekšējos 10 gadus, ka valsts samaksās. Nu pagājušo gadu jau nesamaksāja, līdz ar to bija jāveic uzņēmuma restrukturizācija, vēlākais, 2011.gada sākumā. 3. Piecas pašvaldības, kuras ticēja valdei un tās solījumiem, ka Veselības ministrija samaksās. 4. Paši darbinieki, kas redzēja nesaimniecisko rīcību, kad neakūtajās nedēļās uz vienu pacientu – pieci medicīnas darbinieki! Un pieprasot Latvijas apstākļiem neadekvāti augstas algas.
Protams, ka visiem šobrīd šķiet, ka 35 km attālums ir ļoti liels. Bet realitātē Latvijā attālumi citur ir pat 80 un 100 km no dzīvesvietas līdz slimnīcai. Es personīgi netaisos neko izsaimniekot, neko pārdot no tā, kas apvienībai pieder. Un, ja kāds domā, ka apvienībā viss ir nokomplektēts vislabākajā līmenī, tad tie ļoti maldās. Es jau vairākkārt forumā esmu uzrunājusi cilvēkus, ka labprāt klātienē uzklausītu tos, kas zina, kā vislabāk izkļūt no šīs bedres. Bet diemžēl visi šeit anonīmi aprej un tas arī viss.
Visvieglāk jau, protams, mums katram (arī man) ir visā noskatīties no malas un bubināt, ka tie, kas kaut ko dara – dara nepareizi. Ne jau es vienpersoniski pieņēmu lēmumu, kurā vietā kas pēc reorganizācijas atradīsies. Visiem lēmumiem apakšā ir analītisks darbs, pārrunas ar VM, ar NMPD, ar VNC. Un arī es cenšos darīt pēc labākās sirdsapziņas. Trakums jau tikai viens – to, ko varēja darīt gada vai divu gadu laikā, man nākas izdarīt 3 mēnešos. Ticiet man, ka arī man šobrīd nav nekāda gandarījuma, un teicieni “ar labiem darbiem ceļš uz elli bruģēts” un “neviens labs darbs nav palicis nesodīts” ir īsti vietā, jo jebkādas pārmaiņas, kas skar tik sociāli jutīgu tēmu kā veselības aprūpe, ir grūtas un sāpīgas ne tikai darbiniekiem, ne tikai iedzīvotājiem, ne tikai domēm, bet arī man.
A.Vāne
