Vecā gada nogalē laikrakstā izlasīju par Stāmerienas baznīcas apgānīšanu. Jutos šokēta.
Vecā gada nogalē laikrakstā izlasīju par Stāmerienas baznīcas apgānīšanu. Jutos šokēta. Tas mani ļoti sarūgtināja, un nosāpēja sirds par skaisto baznīcu un daudzo cilvēku pūlēm, to atjaunojot. Tas arī tāpēc, ka ar šo baznīcu man saistās daudz atmiņu, jo kādreiz Stāmerienā dzīvoju un skolā gāju.
Atceros, mazajās klasēs mācoties turpat Stāmerienā, mēs vairākas meitenes tikām dažas reizes aizgājušas uz baznīcu. Tad tur pavērās šausmu aina – viss salauzts, izdemolēts, sienas aprakstītas ar neķītrībām. Toreiz es biju maza un par ticības lietām man nebija absolūti nekāda priekšstata, bet viens man palika atmiņā uz mūžu – lai gan bija haoss un posts, tur iekšā bija ļoti gaišs un likās silti un mājīgi. Es redzēju, ka tur kādreiz ir bijis ļoti skaisti. Pēc tam sovhozs baznīcā ierīkoja noliktavu, izsisto logu vietā bija tumši zaļi nokrāsoti dēļu logi. Es domāju, ka noliktavas ierīkošana paglāba baznīcu no tālākas demolēšanas un jaukšanas, jo sovhoza mantu neviens nepostīja, neuzdrošinājās. Tad es pabeidzu skolu un aizgāju dzīvot citur, un tāda baznīca man palika atmiņā – ar zaļiem dēļu logiem un lielajām eglēm gar ceļa malu. Toties tagad baznīca ir kā balts gulbis, lielās egles ir nozāģētas, un baznīcas skaistumu var ieraudzīt jau pa gabalu. Kontrasti ir milzīgi.
Šovasar biju Stāmerienā un redzēju baznīcu visā tās krāšņumā. Prātam neaptverami, kā no postažas varēja atjaunot baznīcu līdz tādam skaistumam. Tas ir grandiozs un nenovērtējams cilvēku darbs, sponsoru un ziedotāju labvēlība, visu kopīgs sirdsdarbs.
Inese
