Litenes pagasta kooperatīvās sabiedrības “Klēts” vadītāja Alda Dukura teikto pierakstījusi Malda Ilgaža
Kad latviešu zemnieks ir gatavs kooperēties ar kaimiņu? Tad, kad viņš ir nospiests uz ceļiem tā, ka viņam vairs nav, kur iet meklēt palīdzību. Tikai tad zemnieks dodas pie kaimiņa un saka: “Kooperēsimies!” To, ka tā ir absolūta taisnība, pierāda dzīve. Būdams Dānijā un tiekoties ar dāņu zemnieku, dānis nemitīgi atkārtoja: “Mans kooperatīvs.” Pie mums neesmu dzirdējis nevienu zemnieku, kurš teiktu, piemēram, par kooperatīvo sabiedrību “Latraps”, ”Māršava” vai kādu citu, ka tas ir viņa kooperatīvs. Vienmēr tiek teikts, ka tas ir kāda cita kooperatīvs. Varbūt vēl neesam gatavi kooperatīviem? Varbūt ir jāpaiet gadiem, kā tas ir Norvēģijā, kur kooperatīvu sistēma ir veidojusies 150 gadus. Pie mums kooperācijas sistēmu izjauca kolhozi. Šodien kooperatīvs nav kooperatīvs, bet konkrēta priekšnieka kolhozs. Būdams, piemēram, kooperatīva “Latraps” biedrs, es tur neko nevaru ietekmēt. Tur visu nosaka kooperatīva padome, kurā ietilpst lielie zemnieki, kuri savulaik šo kooperatīvu izveidoja. Viņi padomē tiek pārvēlēti no gada uz gadu. Ja mēs, mazie zemnieki, šodien gribētu kaut ko izveidot, sākot no nulles, tas nebūtu viegli. Ja bioloģiskajā saimniecībā zemnieks viens pats cītīgi pastrādā, viņš var kaut ko pārdot par konkurētspējīgu cenu. Tiklīdz tiek veidots viens uzņēmums, tā zemnieks vairs nevar konkurēt ar cenu, jo visu nosaka uzņēmums. Ja ir neliels lauksaimnieciskās produkcijas apjoms, tad veidot pašiem savu uzņēmumu nav izdevīgi, jo kooperēšanās prasa produkcijas apjoma regulāru nodrošinājumu. Lauksaimniecības kooperatīviem ir jāveidojas no apakšas.
