Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Aiva Elsiņa.
Dzimusi: 1984.gada 20.janvārī.
Dzimšanas vieta: Gulbene.
Ģimene: mamma Vita, tētis Agris, māsa Agrita, brālis Māris.
Izglītība: Muzikālās gaitas Aiva uzsākusi Gulbenē un turpinājusi Rīgā, kur 2007.gadā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā ieguvusi bakalaura grādu un 2009.gadā maģistra grādu ar izcilību. Turpmākā flautas spēles apmācība Aivu aizvedusi uz Itāliju, uz „Luca Marenzio” Brešas Mūzikas konservatoriju.
Jau šodien Pilsētas svētkos ikviens ir aicināts apmeklēt mūsu novadnieces flautistes Aivas Elsiņas un pianista Simones Pionieri koncertu. Pirms diviem gadiem abi ir izveidojuši duetu “Duo Solisti”. Koncerta programmā ir teikts, ka Aivas flautas spēlē savijas dienvidu dedzīgums ar ziemeļu eleganci, viiņas flautas spēle ir kā mozaīka, kurā apvienojušās vadošo Eiropas flautas skolu izcilākās īpašības – itāļu virtuozitāte un dziedājums, vācu precizitāte un franču skolas tembri un krāsas.
Flautas spēle Aivu pārņēmusi savā varā jau bērnībā, instruments viņai ir svēta lieta, kuram pieskarties neļauj nevienam.
– Kā ir veidojusies tava karjera?
– Piecu gadu vecumā iestājos Gulbenes mūzikas skolā. Es jau tad gribēju spēlēt flautu, bet biju vēl par mazu. Šķiet, ka televīzijā rādīja orķestri un tajā pamanīju spīdīgu instrumentu. Bet kā tāds piecgadīgs bērns varēja saprast, kā tas skan un kā to spēlē? Nezinu. Mamma stāstīja, lai arī sākumā sāku spēlēt klavieres, vienalga esmu sēdējusi pie flautas klases durvīm un klausījusies. Flautu spēlēt sāk mācīt no deviņu desmit gadu vecuma. Tad arī kā otru instrumentu izvēlējos flautu. Tad tā viss arī aizgāja. Pabeidzu šeit mūzikas skolu, tālāk mācījos Rīgā, Natālijas Draudziņas ģimnāzijā, un Rīgas 1. mūzikas skolā. Doties 15 gados mācīties uz Rīgu bija ļoti gudrs lēmums. Tas man pavēra plašākas iespējas un lielāku apvārsni izglītībā. Vecāki man jautāja, vai es gribu mācīties Rīgā, un mana izvēle bija – jā, gribu. Iekšēji es arī jutos gatava. Tajā vecumā liekas, ka vari visu pasauli apgāzt un es arī tiku ar visu galā.
Tā kā tobrīd es flautu negribēju spēlēt profesionāli, jo mūziķa profesija ir visnotaļ nenoteikta un sarežģīta, iestājos Latvijas Universitātē matemātiķos. Man bija labas atzīmes, tāpēc mani uzņēma bez eksāmeniem, bet pēc pusgada sapratu, ka tas tomēr īsti nav mans aicinājums, tāpēc nākamajā mācību gadā iestājos Latvijas Mūzikas akadēmijā. Ieguvu gan bakalaura, gan maģistra grādu. Maģistratūras pēdējā gadā es apmaiņas programmā “Erasmus” uz pusgadu aizbraucu uz Itāliju. Man tur patika. Atradu pasniedzējus, kas mani varētu mācīt tālāk. Kad projekts beidzās, es ieguvu maģistra grādu Latvijā un iestājos augstskolā Itālijā, jo mazliet jau runāju itāliski. Varēju saprast, ko viņi no manis grib, un turpināju mācības tur. Tagad man ir divi maģistra grādi. Itālijā dzīvoju apmēram trīsarpus gadus. Tagad gan strādāju – pasniedzu flautas spēli bērniem un turpinu arī mācīties. Mācīt bērnus ir interesanti, bet man arī pašai vēl sevi gribas pierādīt nevis kā skolotājai, bet gan kā flautistei.
– Iedzīvoties svešā zemē nebija grūti?
– Bija grūti, jo es aizbraucu uz Itāliju, nezinot ne vārda itāliski. Tā kā zinu angļu valodu un arī daļēji vācu valodu, domāju, ka kaut kā tikšu galā, bet izrādījās, ka viņi nerunā ne vārda angliski un vāciski. Viņi grib, lai ar viņiem runā itāliski. Iemācījos. Aptuveni pēc trim mēnešiem es beidzu jautāt cilvēkiem, vai viņi zina angļu valodu. Pirmās divas nedēļas bija prieks, ka esmu nokļuvusi Itālijā – jauna zeme, daba, arhitektūra, saule un puķes, bet tad saproti, ka kaut kā tev ir jātiek uz priekšu. Ir jāiet uz veikalu, jāsakārto dokumenti, jārunā ar skolotājiem, kursabiedriem. Itāļi domā, ka viņu valoda ir grūta. Lai labi runātu, varbūt arī ir grūta, bet, lai saprastu, nav tik traki.
– Piedalies arī dažādos konkursos?
– Konkursi ir mūzikas dzīves sastāvdaļa. Ja gribi kāpt pa kāpnēm uz augšu, tad konkursi ir neizbēgams process. Latvijā, būdama vēl maza, piedalījos dažādos konkursos un arī guvu uzvaras. Pēc tam nāca lielāki, sarežģītāki konkursi ar nopietnāku konkurenci. Pagājušajā un aizpagājušajā gadā es Itālijā uzvarēju vienā nacionālajā konkursā, savukārt starptautiskajā konkursā ieguvu 3.vietu. Īstie konkursi notiek uz orķestra vietām, jo tas ir darbs, kas pēc tam nodrošina iztiku. Uz tiem ir jāgatavojas, jo konkurence ir ļoti spēcīga. Tiek dota pusotra divas minūtes, lai parādītu, ko tu vari izdarīt, un, ja šīs divas minūtes nav veiksmīgas, tad jāturpina vēl mācīties. Mans mērķis ir dabūt vietu simfoniskajā orķestrī, tāpēc ka spēlēt orķestrī ir ļoti interesanti. Tā ir arī zināmā mērā stabilitāte. Ja ir pastāvīga vieta orķestrī, tad tas ir liels ieguvums.
– Mūzika ir tava pasaule.
– Mūzika – tas ir nevis mans darbs, bet gan mans dzīvesveids. Es varu nolikt flautu malā uz trīs dienām. To arī vajag darīt, citādāk, vienmēr esot procesā, nespēj no malas paskatīties, kas īsti ir vajadzīgs. Tad pēc trim dienām sāk likties, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Es palieku nervoza un kašķīga. Man vajag to brīdi, kad es esmu ar flautu. Tā zināmā mērā ir arī meditācija, sevis salikšana pa plauktiņiem.
– Pirms uzstāšanās pārdzīvo lampu drudzi?
– It kā nē, bet satraukums ir, un tam ir arī jābūt vienmēr, bet nedrīkst pazaudēt galvu. Tad ir slikti, ja vairs neko nevar uz skatuves izdarīt. Man nav bijušas problēmas iziet publikas priekšā. Man patīk būt uz skatuves. Skatuve ir mana vieta. Un tad, kad koncerts vai mana uzstāšanās ir galā, ir mazliet žēl.
Esmu uzstājusies ne tikai Itālijā, bet arī Vācijā, Austrijā, Bulgārijā, Spānijā, Zviedrijā. Visi braucieni ir bijuši saistīti ar mūziku.
Koncertēt mājās ir daudz grūtāk. Ja klausās vecāki, tad tā ir liela atbildība. Es zinu, ka viņi ir mani fani, bet, zinot, cik viņi manī ir ieguldījuši ne tikai materiāli, bet arī emocionāli, proti, vienmēr palīdzējuši, atbalstījuši, tad gribas, lai viņi dzird to labāko. Tas savukārt man uzliek vēl lielāku atbildību, jo ir jāspēlē, cik vien labi varu. To, ka mājās spēlēt ir grūtāk, ir atzinuši daudzi mūziķi.
– Cik bieži sanāk atbraukt uz Gulbeni?
– Divas trīs reizes gadā. Bet vecāki atbrauc apciemot mani uz Itāliju. Gulbene pa šiem gadiem ir kļuvusi skaistāka un sakoptāka. Viss zaļo. Ir patīkami. Bet mani tomēr mazliet jau velk atpakaļ uz Itāliju, jo manas mājas ir tur. Tur ir manas lietas, mani draugi, pienākumi.
– Ko tev patīk darīt brīvajā laikā?
– Patīk izpētīt Itāliju, jo tur ir tik daudz skaistu vietu. Laikam nepietiek visas dzīves, lai apskatītu Itāliju. Tur katrā mazākajā ciemā ir kaut kas, ko redzēt.
– Jūties savā dzīvē piepildīta un laimīga?
– Manuprāt, piepildījuma sajūtu dod tas, ka galvenā lieta, kura dzīvē interesē, ir atrasta. Ikvienam taču ir tā, ja atrod un dara to, kas patīk, tad ir liels ieguvums emocionālajā ziņā. Ir tāds teiciens, ja hobijs ir tava profesija, tad tev vienmēr ir brīvdienas.
