Beļavas pagasta iedzīvotāji Vanda un Druvārs Kanaviņi kopā aizvadījuši ilgu un skaistu mūžu. Viņu mīlestība mērāma jau daudzos gadu desmitos un ir kā piemērs bērniem un mazbērniem.
Šogad Pilsētas svētkos Ģimenes dienas laikā Vanda un Druvārs tika godināti kā viens no Zelta pāriem. Jā, viņu kopdzīves atmiņu stāsts jau ir rakstāms ar zelta burtiem, vēl vairāk – nākamā gada 4.maijā abi svinēs jau 55 gadu kāzu jubileju jeb smaragda kāzas.
Vanda atzīst, ka mūžs ir aizritējis ļoti ātri – kā viena diena. Gan Vanda, gan Druvārs daudz strādājuši, dzīve gājusi kā karuselī, izaudzināti, izskoloti un savā dzīvē ievadīti bērni, tagad abi ir pensijā, saimnieko pa mājām un priecājas, ka viņi ir viens otram, ka joprojām ir kopā.
Kopā saveda skolas gaitas
„Mūsu iepazīšanās vieta ir Stāmeriena, gaišais krasts. Druvārs ir no Galgauskas, bet es – no Rugāju pagasta. Mūs kopā saveda skola – Stāmerienas tehnikums,” atceras Vanda. Druvārs jau bija beidzis pirmo kursu, kad uz tehnikumu mācīties ieradās Vanda. Tas bija 1949.gads.
„Es uzskatu, ka pastāv mīlestība no pirmā acu skata. To var attiecināt arī uz mani,” saka Druvārs. Pirmo reizi ievērojis Vandu, viņš saprata – tas bijis liktenīgais brīdis, tā ir viņa meitene. Tā pamazām vijās viņu mīlestības stīdziņa. Kad Druvārs beidza otro kursu, bet Vanda – pirmo, nāca vasaras brīvdienas. Druvārs viņai jautājis, vai varot uzrakstīt kādu vēstuli pa vasaru – aplidot taču skaisto meitenei vajadzējis. „Tā mūsu draudzība veidojās arvien dziļāka,” saka Vanda. Tiesa, viņiem bija jāsamierinās arī ar šķiršanās brīžiem. „Druvārs 1952.gada rudenī beidza tehnikumu un devās strādāt, pēc tam arī armijā. Nākamajā gadā tehnikumu beidzu arī es un devos studēt uz Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju. Šajā laikā vēstuļu sarakste joprojām nepārtrūka. Ne Druvārs, ne es savā mūžā neesam uzrakstījuši vairs tiks daudz vēstuļu kā tolaik. Nedēļā vai pusotrā reizi vēstule noteikti tika saņemta,” atklāj Vanda. Daļa mīlestības vēstuļu ir saglabājušās joprojām. Vanda stāsta, ka reizēm viņa tās arī labprāt pārskata.
„Tad Druvārs demobilizējās un brauca pie manis ciemos uz akadēmiju. Viņš arī iestājās akadēmijā neklātienes nodaļā,” atceras Vanda. Druvārs piebilst – tas tika darīts ar nolūku, lai būtu tuvāk mīļotajai. 1957.gadā – viņi abi ar Druvāru apprecējās. „Šajā pusē bija labs priekšsēdētājs, viņš palīdzēja izkārtot man praksi šeit. Sešu mēnešu prakses laikā mēs arī apprecējāmies. Kad beidzu studijas, mani norīkoja darbā uz šejienes kolhozu par agronomi. Tā mūsu dzīve šajā pusē soli solī rit jau kopš 1957.gada,” saka Vanda. Spilgtā atmiņā gan Vandai, gan Druvāram ir arī sava kāzu diena. Lai arī nevienam nekas netika teikts un viss ticis turēts slepenībā, viņiem tā bija liela diena. Tā paliks atmiņā uz mūžu. Protams, draugi un paziņas uzzinājuši par šo notikumu un neizticis arī bez svinībām. Vēlāk, lai viņu savienība tiktu apstiprināta arī Dieva priekšā, Druvārs un Vanda salaulājās Rīgā, Doma baznīcā. Tas notika 16.jūnijā, arī tas noticis slepenībā.
Visa dzīve – Beļavā
Viņi sākuši domāt arī par savas mājas iegādi. Māja toreiz vēl līdz galam nebija pabeigta būvēt un Druvārs ir ieguldījis daudz darba, lai viņu „Purmaļu” mājas būtu tādas, kā paši vēlas. Druvārs vēl šobrīd atminas kādu kuriozu atgadījumu. Ceļš, kas ved no Ozolkalna gar viņu mājām uz Galgausku, kādreiz bijis dūksnains, un Druvārs vienreiz iestidzis ar mašīnu tieši pie šīs mājas. „Gar ceļa malu vecais saimnieks bija sastādījis eglītes. Es lauzu eglītes un liku tās zem mašīnas, lai varētu izbraukt. Tad jau vēl pat iedomāties nevarēju, ka tā reiz būs mana māja,” stāsta Druvārs.
Tā viņu dzīve ritējusi Beļavas pagastā. Vanda, trīs gadus nostrādājusi par agronomi kolhozā, sāka strādāt par bioloģijas skolotāju skolā, tur arī nostrādāja līdz pat pensijas gadiem. Savukārt Druvāram darba mūžs pagājis kolhozā. Lai arī bijuši dažādi piedāvājumi, pat no citiem rajoniem, viņi palikuši uzticīgi šai vietai. „Neesam nekādi staigātāji. Ja dzīve ir iekārtota, kur tad vēl dosies prom,” saka Druvārs.
Atceroties kopā nodzīvotos gadus, Druvārs un Vanda stāsta, ka sevišķi daudz un plaši kāzu jubilejas nav svinējuši. Plašāk tikusi atzīmēta 45 gadu kāzu jubileja 2007.gadā, togad arī viņiem abiem bijušas apaļas jubilejas – 70 gadi. Tad sabrauca gan radi, gan draugi. Bet citās reizēs viņi savus mīlestības svētkus svin ģimenes lokā vai divatā. Kanaviņi priecājas, ka viņu kāzu diena tagad ir arī valsts svētki un šajā dienā mastā tiek vilkts karogs. „Kāzu jubilejās cenšamies viens otru kaut kā iepriecināt. Druvārs man vienmēr sagādā kādu patīkamu pārsteigumu. Tas tā ir bijis vienmēr,” atklāj Vanda.
Mīlestība un iecietība
Jautāti, kas viņiem ir palīdzējis saticīgi aizvadīt ilgo laulības dzīvi, Kanaviņi atklāj, ka tā noteikti ir mīlestība un iecietība vienam pret otru. „Mums bija ļoti garš draudzības posms – no 1949.gada rudens, kad Druvārs uz mani paskatījās, līdz kāzu dienai 1957.gadā. Tā bija pirmā pārbaude. Mūsdienās jaunie, nonākot pie pirmajām dzīves grūtībām, met plinti krūmos un ģimenes izjūk. Ir jāspēj otram arī piedot,” saka Vanda. Druvārs, domājot par šo jautājumu, saka: „Domāju, ka daudz ko ietekmē arī tas, ka mūsdienās daudzi jaunie tiek pie visa gatava. Mēs savukārt visu savā dzīvē esam radījuši paši, visu esam sapelnījuši, nekas nav ne dāvināts, ne dots. Un arī tas vēl vairāk satuvina cilvēkus.” „Ir jābūt arī pienākuma sajūtai vienam pret otru. Man visvairāk sāp šķiršanās, ja ģimenē jau ir bērni. Kamēr nav bērnu, tikmēr lai dara, kā grib, bet bērniem sāp visvairāk un viņiem vajag gan tēti, gan mammu. Es uzskatu, ka bērnu dēļ ir vērts arī uzupurēties,” saka Vanda.
Vandas un Druvāra ģimenē ir uzauguši divi dēli – Guntis, kurš dzīvo Aizkrauklē, un Ainis, kurš dzīvo Rīgā. Šobrīd viņus jau priecē arī četri mazbērni – Baiba, Dainis, Linda, Aleksis – un mazmazdēliņš – Kristofers. „Bērni tagad ir prom, katrs dzīvo un strādā citā vietā, taču labprāt atbrauc ciemos,” saka Vanda. Druvārs stāsta, ka bērni un mazbērni pagājušās nedēļas nogalē bija visi sabraukuši uz kartupeļu talku.
„Mūsu bērni vienmēr ir bijuši atbildīgi. Man liekas, ka bērni daudz iespaidojas no vecākiem. Vanda ir daudz mācījusies no saviem vecākiem, es – no saviem. Paldies viņiem, ka ir mācējuši mūs nostādīt uz savām kājām, ir iemācījuši gan darba tikumu, gan nopietnību. Arī mēs to saviem bērniem mācījām. Mums nebija audzināšanā jāpielieto nekādi drakoniski līdzekļi, bērni mācījās no mums. Paldies Dievam – viņi ir arī izauguši par kārtīgiem cilvēkiem. Ja ir vajadzīga kāda palīdzība, viņi ir gatavi ierasties jebkurā laikā,” stāsta Druvārs. Vanda saka: „Ja ir bērni un bērnubērni, tad dzīve nav velti nodzīvota. Nākotne aiz mums paliks. Un vēl jau mēs arī viens otram esam – tas ir svarīgākais!”
