Par katra cilvēka dzīvi varētu uzrakstīt grāmatu. Rakstnieks to nodod lasītājiem kā romānu, stāstu vai noveli, bet lielais dokumentētājs – laiks – raksta savas liecības, un mēs gadiem krājam pieredzi un pārdzīvoto, rakstīdami savu dzīvesstāstu.
Par katra cilvēka dzīvi varētu uzrakstīt grāmatu. Rakstnieks to nodod lasītājiem kā romānu, stāstu vai noveli, bet lielais dokumentētājs – laiks – raksta savas liecības, un mēs gadiem krājam pieredzi un pārdzīvoto, rakstīdami savu dzīvesstāstu.
Arī man bijusi iespēja ieskatīties kādas ģimenes divu cilvēku likteņa ceļos. To atceramies, ciemojoties pie zelta kāzu jubilāriem Andreja un Hedvigas Spuļiem.
11.novembrī – Lāčplēša dienā – pirms piecdesmit gadiem laulību noslēguši Andrejs Spulis un Hedviga Lemba. Visi vecākās paaudzes gulbenieši pazīst šo ģimeni kā Gulbenes sakaru nodaļas darbiniekus. Svētīgs mūžs, vajadzīgs darbs, ģimenes pienākums un atmiņām pilna šodiena.
Hedviga dzimusi mūsu pilsētā, Andrejs – Adulienas pagastā. Pirmoreiz viens otru ieraudzījuši 1950.gadā. Pirms sācies viņu kopējais mūža ceļš, ir bijusi plaukstoša pirmā Latvijas valsts, ir bijis karš, un lielie likteņa rati varēja samalt sapņus un cilvēkus.
Staņislava un Rozālijas Spuļu ģimenē Adulienas pagasta “Ūdru” mājās, 1923.gada 23.novembrī sākas Andreja dzīves gaitas. Andrejs ir vecākais septiņu bērnu ģimenē, viņam ir divi brāļi un četras māsas. Zēns aug lauku dzīves ritmā, dienu, gadalaiku un gadu plūdumā, un ik gadu aug arī pienākumi – ir jāiemācās visi darbi un jāprot viss lauku dzīvē nepieciešamais.
Ar mīlestību jubilārs stāsta par savu pirmo skolu – Sveķu sešklasīgo pamatskolu (vēlāk Adulienas pamatskola), ar cieņu atceras skolotājus. Šajā skolā mācījās vairāk par 200 skolēniem, vecākajās klasēs bija rosīgs darbs mazpulkā, sacensībās, kurās piedalījies arī Andrejs, pavisam nedaudz trūcis līdz uzvarētāja godam, jo lauku darbus – sajūgt zirgu, nodzīt taisnu vagu ar divzirgu arklu un citus – viņš prot. Varēja gaidīt, ka nākotnē viņš būs krietns saimnieks.
Tomēr Andrejam nākas izvēlēties citu ceļu, citu darbu – jaunsaimniecība nav tik liela, lai pietiktu darba visiem bērniem. Drīz sākas karš, mainās varas, un 1941.gada septembrī Andrejs brauc uz Rīgu, lai atrastu darbu, mācītos amatu. Līdzi var ņemt tikai agrīno rūdījumu, ģimenes svētību un mātes iedoto sainīti ar ceļamaizi.
Ir kara laiks, tomēr divi Rīgā pavadītie gadi ir cerību pilni. Andrejs sāk strādāt sakaru dienestā, automātisko sakaru līdzekļu – radio, telefona – līniju montāžā, divus gadus ir iespējams mācīties sava mūža profesiju. “Biju uzticīgs, kārtīgs, izpildīgs, man uzticējās,” stāsta Andrejs Spulis. Uz laiku darbs pasargā no iesaukšanas karā, bet 1943.gada rudenī sākas arī Andreja kara ceļš – pēc īsām kaujas apmācībām nokļūst traģiskajā Volhovas frontē. Kaujas ar smagiem zaudējumiem abās frontes pusēs, vācu armijas atkāpšanās līdz Veļikajas upei, bet kaujās pie Novosokoļņikiem Andreju ievaino. Ārstēšanās Kenigsbergā, un tad atkal Latvija, savām acīm skatīta Jelgavas pārvēršana drupās un kara beigas Kurzemes katlā. Uzvara un uzvarētāju likumi, fiziskas un morālas ciešanas, pazemojumi. Andrejs tāpat kā tūkstoši citu ir cīnījies par Latviju, bet tajā pusē, kas zaudēja šo karu.
Andreja Spuļa dzīves grāmatas lappuses par tiem gadiem, kas pavadīti tālu no Dzimtenes, izciešot sodu par to, ka esi dzimis savā laikā un savā valstī un nevari izvēlēties notikumu virzību, labprāt atstātu nelasītas. “Bez tām Jūs nesapratīsiet, kas es esmu,” saka jubilārs. Un šķiru vēl vienu atmiņu lapu, kurā atkārtojas vārdi – bads, naids, beztiesība – un vietu nosaukumi: Komsomoļska pie Amūras, Sovetskaja Gavaņ, Birobidžana (Habarovskas novads Tālajos Austrumos). Tomēr kāds spēks ir palīdzējis izturēt pazemojuma laiku, sargājis kailo dzīvību un cerības uguntiņu. Vēlāk trīs gadu smags dienests, nu jau citā armijā, un arī atgriešanās mājās. Ar iededzinātu zīmogu dvēselē, ar modri vērojošām acīm, bet ticību – es dzīvošu, es būšu.
Ir 1950.gads, un sākas Andreja Spuļa Gulbenes laiks. Ne bez sarežģījumiem, ar neuzticību, ko pārvarēt spēj tikai ar nevainojamu darbu. Bet tā ir jau cita viņa dzīves grāmatas daļa.
Hedviga Spule par savu dzīves gājumu stāsta klusināti, it kā vērojot to no malas. Šo daļu, pievienojot nākamās Spuļu ģimenes dzīves grāmatai, redzu citādi rakstītu – maigāku, mierīgāku, jo tāda ir dzīve divdesmito gadu otrajā pusē Vecgulbenes miestā. Vecgulbene ir dzelzceļnieku, amatnieku, veikalnieku, Latvijas armijas garnizona un rosīgas kultūras dzīves topošā pilsēta.
Hedviga dzimusi 1927.gada 7.decembrī, un viss viņas mūžs ritējis Gaitnieku ielas mājā, kuru cēlis viņas tēvs, amatnieks Jānis Lemba. Tēvs nomirst Hedvigas pirmajā dzīvības gadā, zaudēti arī abi brāļi, meitu audzina māte Milda, kas nodzīvojusi garu mūžu, vienmēr būdama kopā ar meitas ģimeni. Bērnībā bieži rotaļu biedrs Hedvigai ir māsīca, kas ir mīļa kā māsa. Fotogrāfijās redzu Hedvigu bērnudārza grupā, jo mātei jāstrādā, vēlāk pamatskolas skolēnu pulkā. Tad mācības Gulbenes komercskolā, drīz arī darba gaitas. Kara laiks un Gulbenes bombardēšana 1944.gada aprīlī, bailes un neziņa – kas būs tālāk? Taču dzīvajiem jādzīvo, jaunajiem jāmīl – tāds ir dzīves likums.
Kad 1950.gadā satiekas šie divi cilvēki, viņu pazīšanās laiks ir īss, bet viņi ir atraduši viens otru. Mīlestība vieno, un tās vārdā Andrejs un Hedviga sāk pašu galveno savas dzīves grāmatas daļu, ko ar uzticību un saskaņā raksta jau piecdesmit gadus.
Jaunās ģimenes sākums ir tik raksturīgs visām pirmo pēckara gadu ģimenēm: darbs, rūpes par dzīvei nepieciešamā iegādi, taupīšana, pieticība, mājas uzturēšana. Andreju sūta darbā uz Madonas sakaru nodaļu, un ģimene pārceļas. Madonā pavadīti seši gadi. Tur piedzimst vecākie bērni – Dzintars un Velga -, kas dod piepildījumu un laimi, palīdz tikt pāri ikdienas grūtībām. Hedviga sāk strādāt telegrāfā, un šis saspringtais, nemierīgais sakaru sistēmas darbs kļūst par viņas mūža darbu arī Gulbenē. “Man bija ļoti jaukas darba kolēģes,” atzīst Hedviga.
Pēc atgriešanās Gulbenē Andrejs Spulis ir atbildīgs par elektriskajiem sakariem Gulbenes rajonā, viņš veic šo darbu ilgāk nekā divdesmit gadus. Vienlaikus mācoties, pabeigta vakara vidusskola, neklātienē iegūta izglītība specialitātē. Tas ir laiks, kad mācās bērni un tēvs. Hedvigai jāpārredz visa ģimenes saimniecība.
Gaidīta un cerību pilna ir jaunākā dēla Aigara piedzimšana 1965.gadā. Tie ir jau citi gadi, dzīvot kļuvis vieglāk, ir stingrs pamats zem kājām, un nesenā pagātne Andrejam sevi atgādina mazāk – par viņu runā darbs.
Aigars ir mazākais, tāpēc vairāk mīlestības saņēmis no vecākiem, no lielā brāļa un māsas. Tikai viņa neizdzīvotais mūžs, kas traģiski aprāvās divdesmit divu gadu vecumā, sāp vecākiem, atgādina sevi katrā gadalaikā, katrā dienā, un Hedvigas un Andreja ceļš pie dēla kapu kopiņas ir staigāts jau trīspadsmit gadu. “Es nekad neiešu projām no Gulbenes un no jums,” kādreiz mātei sacījis Aigars. Viņš ir palicis – kā mūža smagākais zaudējums.
Andreju Spuli zinām kā sabiedriski aktīvu cilvēku, viņš vada Latvijas Daugavas Vanagu Gulbenes rajona nodaļu. Arī šodien, Lāčplēša dienas novakarē un savas ģimenes svētku dienā, viņš kopā ar zemessargiem dosies uz mūsu pilsētas svētvietu pie Brīvības pieminekļa. Uz jautājumu, ko viņam dod šī darbošanās, Andrejs Spulis atbild bez šaubīšanās: “Mūsu pamatmērķis – palīdzēt tiem, kas vairs nespēj palīdzēt citiem. Audzināt jaunatni pat Latvijas patriotiem, būt vajadzīgam savai tautai.”
Spuļu ģimenes vārdu tālāk nes un dzimtu turpina divi mazdēli un divas mazmeitas, viens mazmazdēls. Dēls Dzintars iet tēva pēdās un strādā sakaru sistēmā, audzinot dēlus, jau kļuvis par jaunu vectētiņu. Meitas Velgas ģimenē aug divas meitas, no kurām jaunākā – Laura – vasarās visvairāk ciemojas pie vecmāmiņas Gulbenē. Visa Spuļu dzimta, arī tuvākie radinieki, ik gadus tiekas vasarā, kapusvētkos, bet bērni un mazbērni ir gaidīti ciemos vienmēr. Arī šodien – lielajā jubilejas dienā.
Novembra vēji notraukuši pēdējās lapas, bet zelta kāzu jubilāru mājas dārziņā Gaitnieku ielā vēl smaida daži vēlīno miķelīšu ziedi kā mazas saulītes, kā ceļa rādītājs nākamiem pavasariem.
Mirdza Kušķe, Gulbenes pilsētas dzimtsarakstu nodaļas vadītāja
