“Oi, kopā ar „Līgo” dziedu jau vairāk nekā pusi savas dzīves!” notrallina Rudīte Vaice, kas atnākusi uz kārtējo mēģinājumu, gatavojoties folkloras kopas 25 gadu jubilejas pasākumam. Tas Daukstu pagasta Staru kultūras namā notiks 14.novembrī pulksten 19.00. Tad aicināti kopā būt visi – bijušie, esošie un nākamie „Līgo” dalībnieki, viņu radi, draugi, cienītāji un atbalstītāji.
„Jā, tās ir gandrīz vai Sudraba kāzas!” silti smaidot, saka „Līgo” dibinātāja un vadītāja Inese Stalidzāne. Šobrīd viņas kolektīvā darbojas 11 dalībnieces: Inese Stalidzāne, Veronika Pulkstiņa, Rudīte Vaice, Valentīna Sirmace, Sandra Otlāne, Linda Bokaldere, Irina Logina, Raina Karule, Velga Janoviča, Ineta Bērziņa un Jolanta Pugača. Tās ir dažāda vecuma dāmas, pašai cienījamākajai ir 65 gadi. Reizēm kopai pievienojas arī dalībnieču bērni.
Lai visi, visi sabrauc!
Viņa nevar saskaitīt, cik cilvēku šajos gados ir izgājuši cauri folkloras kopai “Līgo”, dziedot tajā, cik uzstāšanās kopumā ir piedzīvotas. Vienmēr esot prieks satikt tos cilvēkus, kas kādreiz dziedājuši šajā folkloras kopā. Gadās, ka kāds bijušais dalībnieks iziet cauri dzīves līkločiem un atgriežas kolektīvā, kur vienmēr tiek sagaidīts atpakaļ ar prieku.
„Ļoti vēlamies, lai uz mūsu „Līgo” 25 gadu jubilejas salidojumu sabrauc visi, visi,” saka I.Stalidzāne. Šis pasākums iecerēts kā kopīga sadziedāšanās. Līdz šim nemaz tik daudz „Līgo” jubilejas nav svinētas – desmitgade un 20 gadi. Aicinot būt kopā ar „Līgo” zem sudraba zīmes, ielūgumu rotā skaistu, senu klēts durvju fotoattēls. Šāda ēka un brīnišķīgas durvis no veciem laikiem ir saglabājušās kādā privātā īpašumā Daukstu pagastā. Šo klēti I.Stalidzāne izvēlējusies par „Līgo” jubilejas simbolu. Klēts ir perfekti saglabājusies no Ulmaņlaikiem gan ārpusē, gan iekšpusē. Šajā ēkā viss esot skaists, pat grīda, sienas un griesti.
„Tā doma ir tāda. Izvēdināsim pūra lādi! Paskatīsimies, kas ir sakrājies apcirkņos 25 gadu laikā,” bilst „Līgo” vadītāja.
Viņa aicina arī bijušos „Līgo” dalībniekus, nākot uz jubilejas pasākumu, pārskatīt savas dziesmu vārdu klades, jo jādzied būs daudz un no sirds. Vadītāja bilst, ka nav jau būtiski svinēt jubilejas, būtiski ir būt kopā, apzināties sevi kā savas tautas daļu un kā savas valsts prezentētājus.
Ir savas mīļās dziesmas
Viņa stāsta: „Mēs folklorā neesam kā mūsu kolēģi „Vilki”, „Vilcenes”, kas pārstāv veco slāni. „Līgo” repertuārs ir ļoti dažāds. Ir mums, protams, savas mīļās dziesmas, kas izturējušas gadu pārbaudi. Tās ir kādas 20. Tās gadu no gada nāk līdzi. Piemēram, „Baltaitiņa jūru brida”, „Kālabada mežu gali”, „Snieg sniedziņis, putināja”, arī Sliņķu ģimenes dāvātā dzimtas dziesma „Cekulaina zīle dzieda”, kas atšķiras, jo ir kara dziesma, nevis par zīli, kas dzied Rīgas torņa galiņā. Reizēm ir tā, ka dziesma atnāk pie mums un vienlaikus kļūst ļoti populāra arī citur. „Līgo” vecajām dalībniecēm dziesmu vārdu klades ir biezas. Repertuārs ir liels. Krāts 25 gados!”
„Esam dziedājuši arī ārzemēs, pārstāvot Latviju,” klāsta I.Stalidzāne, „esam piedalījušies folkloras festivālā „Baltica”, Dziesmu svētkos. Ir laba sadarbība ar Madonas pusi, ciemojamies Dzelzavā un Sarkaņos. Tur mums ir labi draugi. Esam izmēģinājuši laimi, piedaloties stāstnieku konkursā Viļānos. Paši svaigākie iespaidi ir pēc piedāvājuma uzstāties Stāmerienas pagasta „Vonadziņos” 17 valstu militāro atašeju priekšā. „20 minūtēs mums bija jāprezentē, kas mēs, latvieši, esam!”
I.Stalidzāne saka, ka rudens ir īstais dziedāšanas laiks. „Tas ir ārkārtīgi skaists laiks! Nāk Mārtiņi! Tas ir brīdis, kad gribas visus pamodināt tumšajai, garajai ziemai, sakot, ka tā nav domāta gulēšanai. Ziema ir, lai plosītos, stāstītu stāstus, vakarētu, veidotu rokdarbus un celtu garu! Tas ir tradīciju kopšanas, pārmantošanas, pūralādes vēdināšanas laiks,” bilst viņa. Tieši tādā laikā piedzima „Līgo”.
Nekad neviens nav apspiedis
I.Stalidzāne atminas, ka pati pirmā šīs folkloras kopas uzstāšanās notika Gulbenē 8.novembrī. Sākotnēji kolektīvs darbojās pilsētas kultūras namā. Tie bija padomju laiki, karavīriem veltīts pasākums. I.Stalidzāne atceras, ka „Līgo” repertuārs nekad nav cenzēts, kaut jau pašā sākumā muzikālajā repertuārā netrūka tolaik par pretpadomju dziesmām uzskatīto meldiju.
„Nezinu, kas toreiz bija izdomājis, ko drīkst un ko nedrīkst dziedāt, bet… mēs dziedājām visu, ko gribējām. Arī „Daugav’s abas malas” un „Div’ dūjiņas”. Dziedājām šīs dziesmas dažādos laikos, pie dažādām varām. Mēs nepiederam tiem, kas gaužas, ka padomju laikos nevarēja justies kā latvieši. Mani nekad neviens nav apspiedis vai neļāvis būt latvietei. Nav bijis tā, ka „Līgo” dalībnieki nebūtu varējuši dziedāt to, ko gribēja,” stāsta I.Stalidzāne. Viņa atzīst, ka „Līgo” liktenis ir bijis laimīgs – bez mocībām. Padomju gados bijis daudz saturīgu kultūras pasākumu, piemēram, Dzejas dienas, vienmēr aicināja piedalīties arī folkloras kopu.
Dalībnieces par “Līgo” un sevi:
Veronika Pulkstiņa: – Esmu kopā ar „Līgo” no paša sākuma – jau 25 gadus. Esmu ar dziesmu saaugusi. Nevarētu iztikt bez dziedāšanas. Mēģinājumi ir tikpat svarīgi kā uzstāšanās publikas priekšā. Sanākam kopā mēģinājumos, un tā ir tāda relaksācija, ka nekādu zāļu nevajag! Atliek tikai padziedāt tautas dziesmas un jūtos vesela kā rutks.
Ineta Bērziņa: – Dziedu šajā folkloras kopā otro sezonu. Patīk atmosfēra. Vakari ir aizpildīti! Tā ir atpūta pēc darba.
Irina Logina: – Iesaistīties kolektīvā mani uzaicināja draudzene. Esmu jauniņā, darbojos šajā folkloras kopā pirmo gadu. Šī ir mana pirmā sezona. Labi jūtos šajā kolektīvā.
Sandra Otlāne: – Vismaz 15 gadus esmu „Līgo” dalībniece. Dziedot tautas dziesmas, cilvēks stiprina savu latviskumu, savu garu. Ikdienas dzīves ritms paliek otrajā plānā, dziedot dominē tas gaišums, kas ir mūsu folklorā. Es kļūstu arvien stiprāka. Kolektīva adītāja Inese kā saulīte satur mūs visus kopā. Viņa ir mūsu dvēselīte.
Rudīte Vaice: – Māsas Ineses vadītajā kolektīvā esmu jau no paša sākuma. Neesmu nekad pārtraukusi dziedāt arī tad, kad uz brīdi esmu bijusi projām no „Līgo”. Dziedāšana šajā folkloras kopā man ir ne tikai māsas atbalstīšana, bet arī iziešana cilvēkos un sakarīga laika pavadīšana. Man nav nedz muzikālās dzirdes, nedz balss, tomēr es dziedu! Šobrīd mūsu vidū nav nevienas vīru balss, taču agrāk tādu netrūka. Kopā ar mums ir dziedājis Vilnis Sliņķis, Guntars Eniks, Ainārs Čablis, Aivars Strapcāns, Druvis Brenčs, Dainis Brūniņš, Ivars Strautiņš. Tad vēl ne mazums puiku dziedājuši folkloras kopā līdzās mammām.
