Kad aizvēru zemās lauku mājas durvis un mani apņēma novakares tumsa, jutu savādu gaismu un siltumu, kas nāca līdzi.
Kad aizvēru zemās lauku mājas durvis un mani apņēma novakares tumsa, jutu savādu gaismu un siltumu, kas nāca līdzi. Nemanīju pirmā sala kniebienus, jo domās vēl kavējos sirmgalves istabā. Gribēju saņemt īsu atbildi uz jautājumu, bet kā apburta klausījos viņā, aizmirstot par laika skreju. Tās nebija tikai dzīves atziņas, kas saistīja. Līdzīga sajūta ir, raugoties sveces liesmā, kad tā ietver savā gaismas lokā.
Decembra vidū ilgojamies svētku gaismas un siltuma. Ziemeļvalstīs kronē Lūciju, kas ir piemiņas apliecinājums jaunavai – moceklei. Šo seno skandināvu tradīciju Latvijas sabiedrībā vēl aizvien vērtē dažādi. Jā, iespējams, ka mums gaismas, saticības, labestības un mīlestības nesēja varētu būt Spīdola. Tomēr ne jau vārdā jāmeklē būtība. Galvenais ir sajust, ka dzimst tava zvaigzne. Varbūt līdz tai ir gaismas diena, mēnesis vai pat gads, kas jāpiepilda ar sevi. Viss atkarīgs no tā, cik gaišu domu un mirkļu ir jau sakrāts. Nav vajadzīgs Lūcijas sveču kronis, lai dāvātu citiem sirds siltumu.
Esam paraduši gādāt dāvanas bērniem un mazbērniem, ko pēc tam atnes Ziemassvētku vecītis. Tās ir mantas, ko mazie vēstulēs vai vārdos izteiktā lūgumā vēlējušies. Bet kā ir ar viņu dāvināšanas prieku? Vai mūsu bērni pratīs uzsegt sirsnības lakatu, kas silda dvēseli? Vistīrākā un patiesākā iekšējās pasaules atklāsme iespējama bērnībā un jaunībā, kad dvēsele skan kā nule izliets zvans. Kad izcīnītas mūža cīņas un var ieklausīties aizejošo gadu soļos, tā spēj starot kā zelta ābele. Tomēr tikai tad, ja gaismas mirkļi likti pūrā jau “agri no rīta, nevis vēlā vakarā”.
Cilvēka mūžs ir gaisma. To apliecina cimdu Jetiņa. Sēžot invalīdes ratiņos, apkārtējos viņa pārsteidz ar sirds dāsnumu. Cimdu rakstos ieadītas gleznas un gaišas domas, kas priecē un silda. Tas ir stars tumsā, kas rada mirkļa svētkus. Tā gaismā redzams, ka ir laiks sevī pārsijāt vērtības. Zenta Mauriņa atzīst, ka jēga meklējama “dvēseles paplašināšanā”, bet pozitīvu jūtu trūkums parasti vēršas pret pašu cilvēku. Nedrīkst būt skops, ja vien neesi nabags. Prieku var dāvāt arī egles zars ar brūnu čiekuru virteni, ko nolauzīsi mežā. Redzēsi, ka zaļo skuju saimniece ir pastiepusies pirkstgalos un jau gaida, kad tajā iedegs sveci.
Nāk svētvakars. Zem balta smaguma stāv egle. Un balts miers guļ šūpulī. Sākas jauns gaismas aplis, kur ir visas varavīksnes krāsas: zeltains saules spīdums, zaļa spīts un cerība, zili un rožaini sapņi, brūns maizes siltums un melnas sāpes kā ogle saujā. Mirkļi rada svētkus. Arī tie ir tikai īsu brīdi. Bet ar baltu ziedu var dot gaismu vēl ilgi pēc tam, kad vārās ziedlapiņas nobirušas kā sniegpārslas.
