Apdzīvotā vieta Krapa, kas atrodas Daukstu pagastā, nav meklējama desmitiem kilometru attālumā no pagasta centra vai Gulbenes.
Apdzīvotā vieta Krapa, kas atrodas Daukstu pagastā, nav meklējama desmitiem kilometru attālumā no pagasta centra vai Gulbenes, tomēr šodien tā līdzinās nomalei, kurā klusiem, nemanāmiem soļiem aizvien vairāk iezogas aizmirstība un cilvēku nolemtība klusam un vienmuļam dzīves ritējumam.
Rītos pie autobusa pieturas drūzmējas ļaudis, lai brauktu uz darbu pilsētā, jo Krapā tā nav. Jaunieši izskolojas un vecāku mājās neatgriežas. Pamazām cita pēc citas sabrūk kādreiz lepnās muižas laika celtnes, bet par augšanas tieksmi liecina vienīgi koku atvases, kas, izurbušās cauri drupām, stiepj galotni pretim debesīm. Līdzīgi cilvēkiem cits aiz cita lūst simtgadīgie koki kādreizējā muižas parkā. Gundegās un veronikās uzzied aizaugušās takas, bet centrālajā dīķī baltas ūdensrozes spītīgi turas pretim niedrēm un kārkliem. Tās uzziedot atver cerību pilnās ziedlapas, bet ziedos drīz vien iezogas skumjas, jo aizvien mazāk ir cilvēku, kas par tām priecājas. Krapa ir daļa no Latvijas, kurā mītošie ļaudis izmisīgi meklē cerību staru. Vai atradīs? Varbūt…
Pastnieks ir gaidīts
20 gadus Kāvu pasta nodaļas priekšnieces amatā ir Staņislava Silauniece, bet pastnieka pienākumus veic viņas dzīvesbiedrs Jānis Silaunieks, kurš kādreizējā kolhozā stūrējis traktoru. Kolhozam likvidējoties, kādu laiku viņš kodis arī bezdarbnieka maizes riecienā. Ikdienā pasta nodaļa apkalpo 76 ģimenes, bet pastnieks ar velosipēdu dienā veic 22 kilometrus, daudzās mājās būdams visgaidītākais viesis.
“Katru gadu abonēto laikrakstu un žurnālu skaits sarūk, jo ne visi var atļauties izdot naudu šim nolūkam. Krapā dzīvo galvenokārt pensionāri, kam katrs santīms ir zelta vērts, tāpēc kaimiņos mītošās ģimenes lasīšanā apvienojas. Viena ģimene pasūta, piemēram, “Dzirksteli”, otra – “Lauku Avīzi” vai “Praktisko Latvieti”, izlasa un apmainās,” situāciju raksturo pasta nodaļas priekšniece. Viņai sāp sirds, ka no Krapas centra, kur ikviens kādreiz priecājies par skaistiem apstādījumiem un parku, atkāpjas sakoptība. “Vienīgā puķu dobe ir pie pasta. To pašu vistas izplēš,” sūrojas I.Silauniece. Viņu izbrīna ar cilvēkiem notiekošais, jo tie kļūst aizvien cietsirdīgāki, skaudīgāki, sevī ierāvušies un nav gatavi iestāties par kaut ko kopīgu. Varbūt vainīgs ir naudas bads, kas spēj sist kā labi vīta pātaga?
Vai atgriezīsies, lai mainītu?
Iepretim pastam pērn izraktajā dīķī par spīti lietum un vējam peldas divi puišeļi Artūrs un Kaspars, kuri uz peldēšanās vietu atbraukuši ar divriteņiem. Abi, trīcot no aukstuma, bilst, ka nesalst, un apgalvo, ka esot norūdījušies. Puikas atzīst, ka tāpat kā agrāk labāk peldētos vecajā Krapas dīķī, bet tur neesot droši, jo tas neesot tīrīts, tāpēc pilns ar koku zariem, stikliem un pudelēm. Pagaidām zēni vēl mācās pamatskolā un nākotni neizsapņo. Bet varbūt tieši viņi būs tie, kas atgriezīsies Krapā, lai veidotu tās nākotni.
Liekas preces neiegādājas
Veikala vadītāja Elfrīda Graudiņa noskaņota cerīgi, lai gan visvairāk pircēju veikala durvis ver dienās, kad saņemta pensija vai pabalsts. Krapeniešiem veikals kļuvis par satikšanās vietu, kur negaidīti sen nesatiktam kaimiņam var apjautāties – kā ar veselību, kas iesēts dārzā, vai bērni apciemo. Par augstām lietām un problēmām ļaudis nespriež, jo pārāk daudz ir nomācoši ikdienišķo. Arī liekas preces neviens veikalā neiegādājas – tikai nepieciešamākās, kuras piemājas dārzā nevar izaudzēt. Veikala vadītāja rēķina, ka vidēji dienā te iegriežas desmit cilvēki, kas ielāgojuši, kad pieved jaunu preci.
“Agrāk ietirgojām vairāk naudas, jo cilvēki pēc pensijas nāca uz pastu. Tagad to piegādā mājās. Ļaužu ir vairāk arī tad, kad ierodas vilnas apmaiņas punkts vai cāļu tirgotāji. Daudzi jau sen atmetuši ar roku plašai lauksaimniecībai, tā pārtapusi par vaļasprieku piemājas dārziņa platībā,” stāsta Elfrīda, būdama pārsteigta par cilvēku kūtrumu, kas ar katru brīdi līdzinās pieaugošam lietus padebesim. Lai gan ar spožu un plašu preču klāstu tirdzniecības vieta neizceļas, tomēr bez tās Krapa kļūtu vēl pamestāka. Gluži tāpat kā kādreizējā ražošanas iecirkņa kantora ēka ar aiznaglotām logu ailēm, kurā savulaik atradās arī klubs, vai drupas – vienīgās liecinieces piena savāktuves godībai – un muižas lielā kūts ar iebrukušu jumtu. Darbs pārtraukts arī gaterī, kas 12 cilvēkiem bija vienīgā iespēja kaut ko nopelnīt.
Mūžs cerēto labumu nav devis
Arvīds Tauriņš, kurš Krapā dzīvo kopš 1957. gada, būdams pensionārs, nespēj slāpēt sašutumu. Varbūt tajā vainojams nogurdinošais ceļš uz mājām no Gulbenes, kur viņš devies iepirkties, iepriekš vietējā veikalā cerēto neatrazdams. “Tā ir valdības vaina, ka lauki un tajos dzīvojošie cilvēki nodoti aizmirstībai. Visu mūžu esmu nostrādājis Gulbenes ceļu daļā, bet kas man šodien no tā? Kāda jēga daudzajām partijām, kas to vien zina, kā cīnīties par vietu Saeimas namā? Kāda jēga dzīvei?” vīrs, jau daudzus gadus meklējis nerodamo atbildi, garākā sarunā neielaižas un dodas prom.
Uzskata, ka valdība neprot rēķināt
Viens no vecākajiem Krapas iedzīvotājiem – 87 gadus vecais Jānis Šmits no “Grāvīšu” mājām gatavojas pusdienot un ir pateicīgs par galdā likto maizes riecienu un zupas bļodiņu. Vecais vīrs zina, kā “garšo” bads koncentrācijas nometnē, ko nozīmē darbs ogļraktuvēs, kur iebrukuma laikā nācies zaudēt kāju. “Pāriet pār pagalmu man nozīmē jūru pārbrist,” saimnieks saka un salīdzina agrāko laiku un šodienas rēķināt pratējus 1958. gadā pēc atgriešanās no izsūtījuma 18 gadus nostrādājis kolhozā “Savienība” par grāmatvedi. “Švaki šodienas valdībai ar rēķināšanu. Švaki gan,” viņš domīgi piebilst, atceroties, kā Krapā izskatījies pirms daudziem gadiem. “Labi, ka vismaz pēdējos divos gados parku un dīķi nedaudz sakopa. Te jau vecie vien. Nav viņiem agrākā spēka,” Jānis iegrimst pārdomās.
Kapakmeņus izmanto ēku pamatos
Krapas muižas pārvaldniekam piederošajā mājā savulaik atradusies Krapas četrklasīgā skola, kurā mācījušies apmēram 40 skolēni. Skolai likvidējoties, ēkā ierīkoti dzīvokļi, bet tagad tās īpašnieks ir Ziedonis Jansons. Viens no nelielās skolas bijušajiem skolēniem ir Jānis Otvars.
“Krapas skolā sāku mācīties 1952.gadā. Toreiz par direktori strādāja Maiga Lapsa. Skolas otrajā stāvā bija zēnu un meiteņu internāts un dzīvokļi skolotājiem. Atceros arī Krapas muižu, kas bija celta no koka. Šodien saglabājušies tikai ēkas pamati. Muižā kādreiz atradās klubs, kur skrējām skatīties kino. Pa aleju no muižas varēja nokļūt līdz kungu kapiem, iežogotiem ar metāla sētu. Ilgu laiku kapus kopa skolas apkopēja. Tad tos izpostīja, bet kapakmeņus iemūrēja māju pamatos. Pērn te bija ieradušies mantinieki, lai visu apskatītu. Pie skolas atradās arī sporta laukums, bet ciemos pie Galgauskas skolas bērniem gājām kājām, jo cita transporta nebija,” Jānis skolu joprojām skata ar bērnības acīm. Vai kāds brīnums, ja tajās riešas asaras par pagājušo un neatgriežamo laiku.
Muižas parkā bez vārdiem joprojām šalc simtgadīgie koki. Ja viņi spētu runāt…
