Bremzējot Nacionālā attīstības plāna (NAP) izstrādi, valdība faktiski ir “uzmetusi” visas organizācijas, kas iesaistītas šajā procesā, pauž Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vadītājs Pēteris Krīgers. Viņš arī norāda ka, atšķirībā no kaimiņvalsts Igaunijas, mūsu valstī streiki nav paredzēti.
– Kā vērtējat to procesu, kā šobrīd norisinās NAP izstrāde?
– Pašu šo dokumentu kā tādu es neapšaubāmi vērtēju ļoti pozitīvi. Uzskatu, ka katrai valstij ir jābūt attīstības plānam, katrai valstij jādarbojas saskaņā ar visiem iedzīvotājiem saprotamiem mērķiem un attīstības virzieniem. Domāju, ka vadības grupas izveidošana darbam pie NAP izveides ir labs adminsitratīvais solis. Šajā vadības grupā ir iekļauts liels skaits nevalstisko organizāciju, kas var nākt ar savu pienesumu, kā arī nodrošināt saikni ar sabiedrību. Diemžēl jāteic, ka man nav saprotama valdības attieksme pret šo procesu.
– Kādā ziņā?
– Valdības sēdē tika nobloķēts tas darbs, kas ir izdarīts līdz šim, padarot grūtāku šo procesu arī uz priekšdienām. Pārresoru koordinācijas centrs (PKC) jau pirmajā valdības sēdē tika, latviski sakot, “uzmests”. Tiešām tika ieguldīts darbs, ilgi un nopietni diskutēts par dažādām prioritātēm un problēmām, tiešām vienojoties, ka tautsaimniecības un ekonomikas attīstībā vienīgā iespēja ir attīstīties arī valstij. Taču valdība to visu vienkārši ņem un “uzmet”, pasakot, ka tas ir jāpārstrādā. Jautājums ir par to, kādi ir iemesli, kāpēc tā vajag darīt.
– Kāpēc, jūsuprāt, valdība faktiski bloķēja NAP turpmāko virzību, liekot pārstrādāt līdz šim izdarīto?
– Šī valdība ir jauna, un tādējādi tās ministriem ir “slimība” – viņi par visu varu grib izrādīties gudrāki nekā citi Latvijas Republikas iedzīvotāji. Tāpēc arī kolektīvais darbs, kas bija izdarīts, valdības sēdē faktiski tika notorpedēts, jo Ministru kabineta locekļi nebija “pa tiešo” skatījuši šo jautājumu un savas domas tieši nebija izteikuši. Jāteic gan, ka ministriju pārstāvji piedalījās darba grupā, un varbūt ministri pie viņiem tomēr varētu painteresēties, kā norisinās darbs ar šo dokumentu, un ar viņu starpniecību paust savu redzējumu. Arī plašsaziņas līdzekļos šis darbs, tā norise ir tikusi atspoguļota, skaidrojot, par kādām prioritātēm ir diskutēts, kādi ir to nosaukumi. Turklāt par prioritāšu nosaukumiem mēs vienmēr varam diskutēt ar melnām mutēm un pārgrieztām acīm – ne jau tas ir galvenais. Uzskatu, ka galvenais ir šā dokumenta virzība pēc būtības. Visas nevalstiskās organizācijas piekrita, ka mērķis nedrīkst būt tik izplūdis kā labklājības celšanas aina, kas bija iecerēta sākotnēji. Priekšplānā ir jābūt ekonomikas attīstībai. Bez ekonomikas mūsu valstī nekas nenotiks. Faktiski valdība paziņoja, ka tad neder, tādējādi pasakot, ka tautsaimniecības attīstība valstī nav galvenais. Mēs varam dziedāt, dejot, iet rotaļās un vēl kaut ko citu darīt, bet ne attīstīt tautsaimniecību.
– Pieņemot, ka NAP tomēr gūs turpmāku virzību, ko jūs sagaidāt no šā dokumenta?
– Pamatā plāns tiek veidots septiņiem gadiem kā galvenais Latvijas attīstības dokuments, ar kuru kopā tiek sasaistīts gan valsts budžets, gan arī Eiropas Savienības strukturālo fondu līdzekļi. Tātad tur tiek iezīmētas galvenās prioritātes, kam tiek novirzīti līdzekļi, kurās mēs attīstāmies. Gan jebkurš iedzīvotājs, gan darba devējs, gan ierēdnis zinātu šīs prioritātes, un atbilstoši tām tiktu turpināts darbs pie citiem normatīviem, citiem dokumentiem.
– Kādām, jūsuprāt, ir jābūt šīm turpmākajām attīstības prioritātēm?
– Galvenā prioritāte ir gudra tautsaimniecības attīstība. “Apakšā” tam mēs redzam visu to, ko šobrīd cenšas sadalīt dažādās citās formās un prioritātēs. Te runa ir par to, ar ko jānodarbojas Ekonomikas ministrijai, Izglītības un zinātnes ministrijai, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai. Tie visi ir galvenie virzieni.
– Uzņēmēju organizācijas norādījušas, ka pēdējo 20 gadu laikā ir bijis sarakstīts jau pietiekami daudz nacionālās plānošanas dokumentu, bet pavisam cits jautājums – to izpilde.
– Tā tas joprojām diemžēl notiek. NAP ir jābūt galvenajam attīstības dokumentam, kurš ir spēkā septiņus gadus.
Vēl jau ir mūsu stratēģiskās vīzijas “Latvija 2030”, “Eiropa 2020” utt. NAP tomēr ir konkrētāks dokuments, salīdzinot ar šiem stratēģiskajiem plāniem – tas dod jau piezemētākas prioritātes, kas ir saprotamas. Kas ir “taustāmas”. Pārējos manis minētajos dokumentos tomēr ir runāts par stratēģiskām lietām, par vīzijām, misijām un tamlīdzīgām lietām. Ar NAP palīdzību mēs varētu pagriezt visu valsts plānošanas sistēmu prioritārajā secībā. Tas nozīmē, ka tas ir galvenais dokuments, kam pakļaujas pārējie.
– Kā jūsu skatījumā iespējams nodrošināt, lai NAP tiešām tiktu ievērots?
– Pirmām kārtām, tā ir valdības atbildība par šo dokumentu. Līdz šim brīdim mums diemžēl ir bijis tā, ka valdība strādā ar daudzu dokumentu izveidi, bet īstenībā nemaz netaisās tos realizēt.
Biju ļoti skeptisks, jo nesapratu, kāpēc nepieciešams PKC, ja ir dzīva valdība, kam tad arī vajadzētu veikt pārresoru koordināciju – Ministru prezidentam, Ministru kabinetam kopumā. Turklāt konkrēti ar koordināciju būtu vajadzējis nodarboties Valsts kancelejai. Nu, bet tagad ir izveidota jauna struktūra – PKC, kurai ir skaidrs uzdevums – atbildēt par NAP, un tai vajadzētu turpināt atbildēt arī par šā plāna realizāciju – sadarbībā ar premjeru, kurš ir galvenais grožu turētājs šajā jomā.
Ja tā nenotiks, šis plāns netiks realizēts, tas kļūs par vienu bēdīgu dokumentu.
– Nesen diezgan plašus streikus piedzīvoja mūsu kaimiņvalsts Igaunija. Vai līdzīgi pasākumi netiek plānoti arī Latvijā?
– Personīgi es neko tādu neplānoju. Šis jautājumus droši vien jāuzdod nozaru arodbiedrībām. Taču mūsu nozaru arodbiedrību biedri, cik noprotams, ir apmierināti ar dzīvi. Tā vismaz var saprast pēc dažādiem pētījumiem, kas liecina, ka Latvijas iedzīvotāji kopumā ar dzīvi ir ļoti apmierināti – laimīgo līmenis šeit sniedzas pāri 60 procentiem. Domāju, ka laimīgas valsts laimīgi iedzīvotāji nekādus protestus jau nerīko.
– Tā bija ironija… Kāda ir realitāte?
– Šobrīd par dažādiem streikiem un tamlīdzīgām lietām nav lemts. Ja arodbiedrības biedri ar kaut ko nav apmierināti, viņi šo neapmierinātību pauž. Mēs neesam kāda no ārzemēm finansēta organizācija – ir tikai vietējo iedzīvotāju maksātās biedru naudas. Un biedri arī atbalsta vai ne atbalsta kādus pasākumus. Mums šobrīd neviens biedrs ne skolā, ne rūpnīcā, ne policijā, ne kur citur nav teicis, ka būtu jāstreiko. Kamēr tas nav teikts, streiku nav!
