Pasaule tieši tādēļ ir interesanta, ka tajā mīt ārkārtīgi dažādi ļaudis. Piemēram, ja vieni nevar naktīs mierīgi gulēt tikai tāpēc, ka ir palikuši parādā par pirkumu piecus santīmus veikalā vai desmitnieku kaimiņam, tad otrus parādnieka statuss vispār neuztrauc. Tā neņemtos apgalvot, ja arī manai ģimenei nebūtu darīšana ar cilvēku, kurš, esot parādā mums pietiekami solīdu naudas summu, par to ne mazākajā mērā neuztraucas, lai gan dzīvojam gandrīz vai kaimiņos. Apbrīnojama ir gados vēl jaunā cilvēka attieksme pret savu parādnieka statusu, ko raksturo melīgi solījumi jau gandrīz divu gadu garumā. Apzināta neatbildēšana uz tālruņa zvaniem un cita veida izvairīšanās. Ir nācies noklausīties stāstus gan par lielās peļņas iespējām ārzemēs, gan par šajā laikā jau vairāku transportlīdzekļu it kā šķietamo pārdošanu, gan par maksātnespēju un tamlīdzīgi. Teiksiet, ka paši vien esam vainīgi, uzticoties cilvēkam, ka visu vajadzēja jau pašā sākumā noformēt notariāli, tāpēc tagad nav ko sūdzēties. Piekrītu – vajadzēja, tad šīs problēmas nebūtu. Droši vien tiešām vainojama mūsu lētticīgā uzticēšanās gulbeniešiem labi zināmam cilvēkam, tomēr dzīvot, raugoties uz katru cilvēku ar aizdomām, sak, vai tikai viņš nav blēdis, arī ir grūti. Tikai nerodu atbildi, kur ir galējā robeža parādnieka solījumiem un meliem? Kā iespējams dzīvot, apzinoties, ka ir piesavināts otra īpašums, par ko nav samaksāts? Es tā nevarētu, bet ir cilvēki, kas tā var, itin mierīgi slīkstot melu un solījumu nebeidzamajā jūrā. Vai viņiem ir kaut kripatiņa sirdsapziņas?
