(Turpinās no 3.jūnija)
Ai, kā iesāpējās sirds, dzirdot, ka kāda vecāka kundzīte uzmin šo vārdu un nu saņems 1000 Ls. Ak, ja viņai tie būtu!! Varētu drusku panašķēties, izremontēt virtuvi vai arī atlikt naudiņu bērēm. Ak, ja būtu…
Reiz Emīlija neizturēja un piezvanīja. Pie auss atskanēja patīkama balss: “Paldies par zvanu, lūdzu, piezvaniet vēlreiz!” Nu, labi, var jau piezvanīt arī vēlreiz, reiz cits neviens neprot nosaukt tik vienkāršu vārdu… “Paldies par zvanu, lūdzu, piezvaniet vēlreiz!” Nu, cik var zvanīt! Ļauj taču man reiz pateikt un miers!
Tā, pavisam nemanot, tikai cenšoties visiem pateikt pareizo atbildi un, protams, tikt pie liela laimesta, mēneša laikā Emīlija par baltu velti bija nozvanījusi gandrīz piecdesmit latus… Tā īsti līdz apziņai tas nonāca, tikai saņemot “Lattelecom” rēķinu. No kā nu pārtikt nākamajā mēnesī? Lai arī nauda mīlot skaitīšanu, skaiti vai ne, vairāk tās maciņā nekļuva. Nu jau nesanāca pat lats uz dienu…
Varbūt iet uz pilsētas zupas virtuvi? Bet ko gan teiks paziņas, kurām vēl mazāka pensija? Smiesies, vēderus turēdamas, jo diezin vai kādu no viņām ir izputinājis minēšanas azarts.
Bet Emīlijā laikam jau pats nelabais bija iesēdies – rūgtā pieredze neko netika iemācījusi. Nākamo mēnesi viņa neizlaida nevienu minēšanas pārraidi un zvanīja vēl dedzīgāk.
Kādā vēlā vakara pārraidē kadrā stāvēja burti „ . uilis” un spēles vadītāja vairāk nekā desmit minūtes pūlējās skatītājus uzvedināt uz pareizo domu, teikdama, ka uzminamais ir „vīrieškārtas cūka”, „cūkas vīrs”, „meža cūka”, „vepris”. Emīliju pārņēma pēkšņs niknums, un viņa atkal metās pie telefona. Divreiz veltīgi piezvanījusi, viņa neizturēja un dusmās pilnā balsī iekliedzās: „Kāds te vepris! Vai tu zini, kas ir vepris? Kuilis, kuilis, kuilis!” Televizorā šo skaļo saucienu, protams, neviens neizdzirdēja, toties kaimiņi aiz sienas gan labi saprata izkliegto vārdu. Iedomājušies, ka pie Emīlijas varētu būt ienācis kāds huligāns vai varbūt atgriezies Ēriks, tie steidzās pie durvīm un bija gatavi nākt palīgā.
Šis mēnesis beidzās pavisam bēdīgi. Kad Emīlija samaksāja komunālos maksājumus un telefona rēķinu, pāri palika nepilns lats… Lūgt palīdzību dēlam? Bet viņiem pašiem tobrīd neklājās viegli. Tad nudien labāk mirt…
Reiz, kad Emīlija noraudājusies bezmērķīgi klīda pa ielām, viņa satika sen neredzētu klasesbiedreni Martu. Tā pašreiz ciemojoties tepat netālu laukos pie savas draudzenes, arī bijušās klasesbiedrenes, un abas vēl vakar runājušās par Emīliju. Kā nu viņai klājoties?
Emīlija gan bilda, ka neesot vēlēšanās stāstīt par visiem saviem piedzīvojumiem, bet, draudzenes mudināta, tik vien iespēja pateikt, ka ir bijis labāk… Tad acīs atkal sariesās asaras un viss stāstāmais pajuka…
Marta apsēdināja Emīliju uz tuvējā soliņa un lūdza izstāstīt, kas draudzeni tā satriecis, – dalīta bēda taču esot tikai pusbēda. Draudzenes tuvuma nomierināta, Emīlija, vārds pa vārdam, atklāti izstāstīja par visām savām likstām – tik pilna sirds tobrīd bija…. Viegli gan tas viņai nenācās.
Marta uzmanīgi noklausījās, kā nu spēdama, Emīliju nomierināja, tad pavadīja viņu līdz mājām un solījās pienākt atkal rīt. Viņa līdz rītdienai atradīšot risinājumu.
Nākamās dienas priekšpusdienā, kā solījusies, pie Emīlijas atbrauca Marta un līdz ar viņu arī draudzene Lidija. Emīlija jau baidījās, ka visu skumjo stāstu nāksies atkārtot no jauna, bet Marta acīmredzot visu jau bija izrunājusi.
Lidijas sakāmais bija īss: Marta pie viņas vairs nevarot palikt, gribot braukt mājās, tur pašai darbi sakrājušies, bet Lidijai ļoti vajagot palīgu virtuvē. Vai Emīlija negribētu vismaz kādu mēnesi paciemoties pie viņas laukos? Tur tik daudz darbu! Pie viņiem strādājot celtnieki, arī jaunie aizņemti darbos, un tā sanāk, ka liela saime barojama. Lidija viena šo darbu vezumu nespējot pavilkt. Varbūt Emīlija varētu palīdzēt? Turklāt, šo mēnesi dzīvojot pie Lidijas, aiztaupīšoties pensija.
Emīlija par šo priekšlikumu bija no sirds aizkustināta un ļoti pateicīga Lidijai. „Saki nu, ka Dieva nav debesīs!” Ātri salasījusi somā visu nepieciešamo, viņa bija gatava līdzbraucēja.
Vienu gan Emīlija stingri apņēmās – vairs nekad nekādas laimes spēles!! Nekādas veltas cerības uz „graudu” „aklas vistas” ceļā! Kuram gan nav saprotams, no kā tie laimētie tūkstoši rodas? Skaidrs, ka no tādiem azartiskiem zvanītājiem. Tā arī viņas vējā izsviestie lati gan jau kaut kur uzkrājās, bet kas Emīlijai no tā? Un vai gan vaigā kāds no šiem laimētājiem ir redzēts?
Lai nu kā, Emīlija tagad skaidri zināja – šādā veidā pie peļņas netikt. Tad jau drošāk pavasarī ko atkal dārzā iesēt, un rudenī raža būs pašas nopelnīta.
Vēlēšanas gaidot
Mēnesis laukos Emīlijai aizritēja nemanot. Saimniecībā netrūka dažādu mazu darbiņu, kur lieti noderēja viņas palīdzīgās rokas. Tā kā saimniekošanā ap katliem Emīlija bija praktizējusies jau no mazām dienām, Lidija viņai droši uzticēja ēdienu gatavošanu. Turklāt – pat vienmuļākos darbus darot, virtuvē nebija garlaicīgi, – Lidija tur tālredzīgi bija novietojusi televizoru. Nu, pat kartupeļus mizojot un salātus griežot, varēja vērot visvareno cīņas par siltajām vietām, kā arī sekot līdzi citiem jaunumiem un iemīļotajiem seriāliem.
Ar Lidiju Emīlija sapratās jau no pusvārda, un teiciens par divām saimniecēm virtuvē šoreiz nebija spēkā. Abas draudzīgi centās gan viena otru pārspēt ēdienu izdomā, gan sadarboties pie kaut kā jauna izmēģināšanas. Dažādu produktu laukos pietika, atlika tikai prasmīgi tos pielietot. Rezultātā ēdāji nebeidza vien pavāres slavēt, glaudīt vēderus un žēloties, ka visi manāmi pieņemoties svarā.
(Turpmāk – vēl)
