(Turpinās no 10.jūnija)
Vakaros, protams, nogurums lika sevi manīt un prātā nebija nedz krustvārdu mīklu risināšana, nedz grāmatu lasīšana – acis pašas aizvērās jau pēc dažu lappušu pāršķiršanas.
Tā nemanot pienāca arī pensijas datums. Emīlija jau posās doties atpakaļ uz pilsētu, kad Lidija lūdza uzkavēties vēl nedēļu – tik ļoti noderīgas izrādījās palīdzīgās rokas. Pensija pastā jau nekur nepazudīšot.
Vēl ātrāk nekā mēnesis pagāja arī šī nedēļa, un, kad Lidijas znots gatavojās braukt darīšanās uz pilsētu, arī Emīlija posās līdzi. Lidija, lai arī manāmi saskumusi par čaklās palīdzes aizbraukšanu, viņai līdzņemšanai sagatavoja lielu grozu un pakas ar pārtiku. Ieraugot šo bagātību, Emīlija pat samulsa, bet Lidija nekavējās piebilst, ka tā esot tikai maza atlīdzība par paveikto darbu. Nu draudzenei kādu laiku nevajadzēšot iet uz veikalu.
Atgriežoties mājās, kā pirmo Emīlija pamanīja aizaugušo puķu dobi – tā saimnieci bija ļoti gaidījusi. Atrotījusi piedurknes, viņa nekavējoties ķērās pie darba. Tik patīkami bija atgriezties mājās.
Jau nākamajā dienā Emīliju atkal apņēma pilsētas dzīve. Uz ielas arvien biežāk bija dzirdamas runas par dekoderiem, televizoru meistari skraidīja kā apsviluši, nespējot vien visu veikt. Emīliju šīs rūpes gan neskāra, jo viņas dzīvoklī jau sen bija kabeļtelevīzija. Tiesa, arī šis pieslēgums atsevišķus kanālus translēja ar traucējumiem, taču gribējās ticēt, ka pēc jauninājumu ieviešanas pārraižu kvalitāte uzlabosies.
Apdarījusi visus mājas darbus, Emīlija iekārtojās pie televizora – vairāk nekā mēnesi ilgā rosīšanās Lidijas virtuvē ziņu raidījumus bija padarījusi par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Tāpat abas bija sākušās sekot vairāku seriālu varoņiem, kuru gaitas nu tā vienkārši nevarēja pamest novārtā. Bet, ja pagadījās uzslēgt kādu veiksmes spēli, Emīlija ar steigu pārslēdza citu kanālu.
Pa šo laiku bija nostiprinājusies interese arī par politiskajiem raidījumiem – „100.pants”, „Skats no malas”, „Kas notiek Latvijā?”, „Atklātā ceturtdiena”, „Šeit un tagad”… Uz tamlīdzīgiem kā „uzmedotas” bija arī Emīlijas labākās paziņas un draudzenes, un galvenā sarunu tēma viņām bija – gaidāmās vēlēšanas.
Emīlija gan centās atrunāties: “Kur nu vēl tās!”, bet viņas savukārt: „Oktobris nemaz nav tik tālu, ko tu darīsi tad, ja vēl būsi šajā saulē? Vai tu gaidi, lai atkal noņem desmit procentus pensijas? Domā, tie nākamie nebūs tik naudas kāri?”
Jā, nu skrien jau gan tas laiks vēja spārniem… Šķiet, ne tik sen vēl pagājušās vēlēšanas. Un – kā tad bija toreiz?
Neviena partija Emīliju tā īsti nepārliecināja – „redz, mēs esam tie, par kuriem ir vērts balsot!”. Toreiz viņa prasīja padomu bērniem, bet tie – „dari, kā gribi, mēs paši nezinām, kā labāk”.
Slikti, ka Emīla vairs nav… Viņi abi kopā jau no paša sākuma bija balsojuši par vienu un to pašu partiju un konsekventi pieturējušies pie šīs pārliecības. Tādēļ, arī viena būdama, viņa bija balsojusi par to pašu.
Šoreiz gan Emīlija tā nedarīs, jo jutās dziļi vīlusies „savas” parijas darboņos. Ja reiz tiktu tiem klāt, savus iebalsotos izlamātu „pēc notīm”!
Iedzērusi “Persen” tableti, Emīlija iekārtojās dīvānā, lai skatītos „Kas notiek Latvijā?”. Tur kā parasti Domburs centās visus pamatīgi „izpurināt”. Bet, jo vairāk Emīlija klausījās un skatījās, jo bezcerīgāk viss rādījās.
Uz ielas un no paziņām arvien biežāk nācās dzirdēt pesimistisku domu, ka tie paši ministri vien atkal būšot. Kurš gan no laba prāta gribēs atstāt iesildītu vietiņu, kur brīžiem var gan pasnaust, gan visas avīzes izlasīt? Dažs labs, ķiņķēziņus zīmēdams, būs tapis par gluži labu karikatūristu.
Reiz, šķirojot sakrātos žurnālu izgriezumus, Emīlija atrada saglabātu avīzes lapu, kurā cita pie citas dižojās visas šībrīža Saeimas darboņu bildes. Skaisti sagrupētas pa partijām, katram deputātam vēl blakus norāde par to, cik augstu katrs ir mācīts. Rūpīgi pētot šo lapu, cerot tur rast kādu skaidrību, Emīlijai pēkšņi radās bērnišķīga doma: „Zīlēšu! Kurš trāpīsies, tas arī būs īstais, un par to tad nākamreiz balsošu. Katram gadījumam – mēģināšu trīs reizes. Kā sen zināms – trīs lietas, labas lietas.”
Aizvērusi acis, viņa ilgi virpināja pirkstu virs avīzes, līdz beidzot strauji iebakstīja lapā.
Pirmais gadījās tas, ko tautā sauc par „buldozeru”… Bet kā tad tur palika ar tām solītajām 1000 darba vietām? Un bija jau arī vēl citi gaišas nākotnes solījumi…
Otrajā piegājienā atkal neveiksme – „trekno gadu” solītājs… Nu, nē! Viņš jau ilgi tur sēž, gana snaust un sildīties!
Emīlijai kļuva tā nelāgi ap sirdi – skaidrs, ka ar tādām bērnu spēlēm pareizo atbildi neatrast. Bet – joka pēc izmēģinās vēl trešo reizi.
Trešais viņai bija maz zināms. Nu, tas, kurš runā par visiem vairāk, kaut nevar lāgā izrunāt. Dievs vien zina, kāda tā viņa darīšana izskatīsies…
Labāk mēģināt vēl reizi. Pēdējo. Kas būs, būs!
Nu gadījās tas ar kuplajām, melnajām ūsām, tas, kurš tik labi zināja visu par kustoņiem un ļoti tos aizstāvēja. Emīlijai viņš patika tīri tā nekas. Nu, ja nu vienīgi tā reizīte, kad viņš uzkliedza: „Aizver muti!!” Diezin vai nu deputātam tā īsti piedienas…
Secinājusi, ka nekā laba tāda zīlēšana nav devusi, Emīlija izjuta vajadzību uzmeklēt Korvalola pudelīti…
Vēlāk, kad sirds bija nomierinājusies, viņa atcerējās – kaimiņiene Anastasija prot likt kārtis. Pie viņas šad tad mēdza ierasties klienti, un, kā izskatījās, – visai nopietni ļaudis. Varbūt pajautāt viņai? Tomēr kāds „gaišredzīgs” viedoklis…
Kamēr Emīlija taisījās jautāt kaimiņienei par tādu „slidenu” lietu, Anastasija pati viņu uzaicināja: „Nāc, uzzīlēsim, kāda būs nākamā valdīšana!”
Bet, jau no pirmajām kārtīm skaidri bija redzams – arī tur nekas prātīgs nesanāks – melnās vien krita… Nesataustījusi jakas kabatā korvalola pudelīti, Emīlija smagi nopūtās.
(Turpmāk – vēl)
