Trīsstāvu mājas pagalmā dzīve visos gadalaikos bijusi piesātināta ar visdažādākajiem notikumiem.
Kā jau paši spējat iedomāties, – līdzko nokūst sniegs, tā sākas katram savas puķu un zaļumu dobes rušināšana. Vēlāk – mauriņa testēšana uz mīkstumu un līdzenumu, jo bērniem tur labprāt patīk pagulšņāt un ķeršanu paspēlēt. Tālākajā pagalma stūrī reiz Jāņos visi izlēma tādu mazu ugunskuru sarīkot, un nu jau tā kļuvusi par ikgadēju tradīciju. Rudenī, protams, neiztikt bez lapu kasīšanas un visas teritorijas apkopšanas.
Ziemā – nu kā jau ziemā. Pēdējos gados, kad laukā sniega tā pavairāk, mājas vecākā stingri seko, lai sētnieks nenogulētu „īsto brīdi”.
Katram skaidrs, ka tie visi ir tādi ikdienišķi sīkumi, tomēr arī starp tiem vienmēr var saskatīt šo to interesantu, īpaši, ja pusē no mājas astoņpadsmit dzīvokļiem mitinās vientuļas dažāda vecuma sievietes. Otru pusi iedzīvotāju vienmēr intriģē nenokavēt to mirkli, kad kāds vairāk vai mazāk svešinieks piestāj mājas pagalmā un, pats galvenais, – iegriežas kādās trepēs.
Vēl labāk, ja izdodas saklausīt, kura stāva trepju laukumiņā apstājas nācēja soļi. Tad jau gandrīz pavisam viegli var uzminēt, kurā dzīvoklī pieteicies ciemiņš. Nākamajā rītā kā likts visiem būs par ko parunāt.
Kā jau katrā kārtīgā daudzdzīvokļu mājā, arī šajā netrūkst kāda krietna iemetēja. Lai arī katrs pagastnieks zina, ka Valdis ir iedzērējs no sirds un turēt spēj labi daudz, tikpat droši viņi apgalvotu, ka skandalētājs viņš nav nekādā gadījumā. Tāpēc visi mājas iedzīvotāji gandrīz vienprātīgi viņu raksturotu kā klusu, saticīgu, čaklu un patīkamu cilvēku.
Pēc profesijas Valdis ir elektriķis, bet pie vajadzības savu palīdzību neatsaka arī santehnikas un galdniecības darbos. Kā pa smieklam prot saremontēt mašīnu un šo to spēj saķimerēt arī elektronikā. Pavisam nesen atklājās, ka viņš ir arī zinošs dravnieks un dārznieks.
Vairums šajā mājā dzīvojošo sieviešu neiztiek bez viņa palīdzības, jo ikdienas darbos visām lietām reiz iestājas nolietošanās termiņš. Arī tajās reizēs, kad nepieciešams kaut ko smagāku uznest, dāmas steidz uz piekto dzīvokli, lai lūgtu palīdzību Valdim.
Slikti tikai tas, ka klusajam un citādi gandrīz ikdienā nemanāmajam Valdim sieva pagadījusies īsta fūrija! Vera ne mirkli neizlaiž vīru no acīm, – nepārtraukti viņu komandē un audzina gluži ne par ko. Starp citiem mājas trokšņiem visbiežāk saklausāma tieši viņas spalgā balss, kas diendienā atkārto: „Ak tu lops tāds! Ak tu badakāsis! Ak tu liekēdis! ”
Pavisam nesen viņas leksikonu papildināja jauns lamuvārds, un nu ik vakarus no virtuves puspavērtā loga skan: „Lūzeris tāds!”
Veras it kā draudzene Natālija gan reiz metās Valdi aizstāvēt, paskaidrojot, ka, ja cilvēks katru dienu dodas uz darbu, tad viņu nevar saukt par lūzeri un liekēdi. Bet Verai šis jaunvārds tik ļoti iepaticies, ka viņa arī pašu Natāliju, jau pa gabalu ieraugot, nu sauc par lūzeri. Ar to, protams, abu šķietamā draudzība izbeidzās.
No malas šo situāciju vērojot, mājas iedzīvotājām sirds lūza, domājot par Valda skarbo likteni, un vairums mājas sieviešu jau sen labprāt būtu stājušās Veras vietā. Katrai ir acīm redzams, ka šim vīrietim ar zelta rokām pietrūkst īstas pažēlotājas un palutinātājas, kādu viņš neapšaubāmi ir pelnījis.
Tāpēc neviena Valdim ne reizes, ne ar vārdiņu nav pārmetusi biežo ieskatīšanos pudelē, jo kurai gan nav skaidrs – ja jau Liktenis Valdim uzlicis tik smagu pārbaudījumu kā dzīve ar tādu sievu, tad nav brīnums, ka viņam to vien gribas, kā sirdsmieru meklēt pudelē. Tāpēc žēlotāju Valdim šajās mājās netrūka. Bet aizvadītā ziema to pierādīja pilnīgi noteikti.
Kādā decembra pievakarē, pēc kārtējās algas saņemšanas, kad Valdim kājas atkal pinās un slīdēja ne jau tikai ledus dēļ un kabatā klunkšķēja nākamajai dienai nopirktā rezerve, viņš neizlēmīgi apstājās mājas priekšā. Laukā jau bija krietna tumsa, vienīgā gaisma pagalmā – kupenās iezīmētie izgaismoto logu rūšu kvadrātiņi. Vismaz tos Valdis saredzēja skaidri.
Lai arī cik sareibis, ar prāta skaidro daļu viņš saprata, ka ar visu pilno taru doties mājās pie Veras nozīmētu to zaudēt bez kaujas jau pie sliekšņa. Tāpēc – jāmeklē cits, konpsi.. komspi.. konspiratīvāks risinājums.
Brīdi minstinājies, joprojām negribēdams nopirkto graķīti rādīt nedz sievai, nedz kādai citai labvēlīgi noskaņotai kaimiņienei, viņš vēlreiz nopētīja loga rūts izgaismoto dzeltenīgo kvadrātu sev pie kājām.
„Derēs!” viņš savai iekšējai balsij skaļi piebalsoja. Tad apdomīgi pieliecās un – iesprauda pudeli kupenā. Paša dzeltenā kvadrāta viducī!
Patiešām! Te tā būs pilnīgā drošībā! Te ienaidnieks to līdz rītam neuzodīs. Nekādā gadījumā! Bet no rīta vēss graķītis būs tieši tas, kas vajadzīgs.
Iespiedis to vēl dziļāk, cik nu spēdams, rūpīgi pielīdzinājis pēdas, Valdis pārlaida skatienu pagalmam, lai būtu pilnīgi drošs, ka viņa slēptuvi neviens nav pamanījis. Sievas kārtējo daiļrunību un čamdīšanos pa kabatām nu varēs viegli paciest, turklāt – ar uzvarētāja smaidu uz lūpām! Viņa pat nenojautīs, cik veikli Valdis viņu šoreiz apvedis ap stūri.
Sestdienas rīts, protams, sākās ar nelielām paģirām, bet Valdis par to daudz nebēdāja. Pieteicis sievai, ka dosies pēc malkas, viņš naski izmetās pagalmā.
Pa nakti bija uzsnigusi vēl plāna kārtiņa sniega, tāpēc Valda prātu pildīja prieks – viņa noslēpto polšu neviens nebūs atradis.
Aizgājis līdz pagalma vidum, viņš apstājās.
Jā, bet kura tad īsti ir tā kupena? Dzeltenā kvadrāta zīmes, protams, vairs nebija. Nu, gaismā, visas kupenas rādījās tik līdzīgas… Tik vienādi uzbērtas un tik līdzenas…
Rūpīgi ieskatījies te vienas, te otras „cepurē”, viņš nedaudz samulsa: ko nu? Negaidīs taču vakaru, lai atkal kāda dzeltena loga rūts iezīmētu īsto vietu!
Nāksies meklēt, vadoties no iekšējām izjūtām.
Sakoncentrējis visu savu intuīciju, Valdis pieliecās pie tuvākās kupenas. Jā, tieši tādā leņķī viņš atcerējās sevi stāvam brīdī, kad slēpa pudeli.
Novilcis cimdu, lai labāk sataustītu dārgo mantu, viņš ieslidināja roku kupenā. Nekā..
Varbūt ne īsti tajā vietā?
Paspēris soli sāņus, viņš vēlreiz atkārtoja savu manevru.
Ah, nē! Arī šī nav īstā vieta! Bet kaut kur tepat taču tai jābūt!!
Lai arī roka jau šķita nejūtīga, Valdis tomēr izlēma neuzvilkt cimdu – ja nu nesatausta…
Taču, kad pat pēc vairākkārtējiem līdzīgiem meklējumiem rezultāts nedevās rokās, viņš saprata, ka meklēšanu nāksies veikt plašākā profilā.
Tieši tobrīd no virtuves loga atskanēja Veras balss: „Ei, lūzeri, kur palika malka!?”
Žigli aizsteidzies līdz šķūnītim, savācis pilnu klēpi pagaļu, Valdis pusskriešus atgriezās virtuvē. Īsu brīdi apsildīja rokas, tad sameklēja cimdus un, pie durvīm kaut ko noburkšķējis par sniega tīrīšanu, izmetās pa durvīm.
Nu viņš kupenās ierakās ar daudz nopietnāku pieeju – pilniem klēpjiem rausa sniegu sev klēpī un uz takas, metodiski pārmeklējot visu ietves malu pēc kārtas.
Kad pēc pusstundas Valdis vēl joprojām neko nebija atradis, vīra prombūtni atkal pamanīja Vera: „Ei, vecais, kartupeļus atnesīsi?”
Zinādams, ka tūlītēja nepaklausīšana var radīt sarežģījumus, Valdis pusteciņus metās pēc groza un uz pagrabu. Uz sievas jautājumiem par ērmotajiem darbiem pie sniega vākšanas viņš tik vien atbildēja, ka vakar kupenā iekritusi baterija, un nu to vajagot atrast.
Arī citi kaimiņi jau bija ievērojuši Valda it kā nesakarīgo rosīšanos un drīz vien steidza palīgā vispirms jau ar jautājumiem: „Ko pazaudēji? Varbūt palīdzēt meklēt?”
Kad Valdis godīgi atzinās, kas un kā, sekoja jautājumi no citas sērijas: „Varbūt tu īsti neatceries? Varbūt tās pudeles vispār nebija? Bet varbūt tā kupena citā vietā? Kaut kur ārpus pagalma?”
No šiem jautājumiem Valdim kļuva vēl skumīgāk. Viņš tik vien atcerējās kā dzelteno loga rūti un to, kā pieliecies iebāza roku sniegā. Ar pudeli. Un kā vēl pierušināja sniegu pa virsu – lai nekas nav redzams.
„Varbūt tā pudele bija tukša?” kāds izteica visnejēdzīgāko jautājumu.
„Kā tukša?? Priekš kam tad man to vairs slēpt?”
Vārdu sakot – ar katru nākamo jautājumu Valdis sajutās vēl sliktāk.
Izrušinājis vēl pāris kupenas, sabāzis rokas azotē, viņš paklausīja Natālijas gādīgajam aicinājumam un iegāja uz mirkli sasildīties pie viņas.
Vēlreiz noklausījusies kaimiņa bēdu stāstu, Natālija piepildīja vēl vienu lielu krūzi liepziedu tējas un piedāvājās doties palīdzēt.
To nu gan Valdis negribēja – pats tāds liels muļķis bijis, pats arī meklēs. Un ko vēl Vera par tādu palīdzību teiks!
Steidzīgi sasildījis pirkstus pie karstās tējas krūzes, viņš pateicās un atkal izsteidzās pagalmā, lai turpinātu rušināties pa kupenām.
„Tātad – ir pārliecināts,” pie sevis nodomāja Natālija. „Ah, kur gan cilvēkam prāts..” viņa nopūtās un vilka mugurā mēteli – bija pēdējais brīdis aizstaigāt līdz veikalam pēc svaigas maizes.
Arī Valdis ārpusē nopūtās, un – kā gan nenopūsties? Kupenas pagalmā šoziem kādas!! Tur ne tikai pudeli var pazaudēt, bet veselu dzērienu veikalu!
Kad pēc pusstundas Natālija atgriezās pagalmā, Valdis vēl joprojām rušinājās pa sniegu. Piesārtušiem vaigiem, kūpošu muguru viņš naski locījās gar kupenām nu jau pie mājas stūra.
Nogaidījusi mirkli, kad kaimiņš pagriež muguru, Natālija no somas izņēma tikko nopirkto pudeli, veikli pieliecās un, Valdim nemanot, to iesprauda vienā no tuvākajām kupenām. Turklāt tā, lai jau no virspuses būtu redzams korķīša metāliskais spīdums. Nu tikai atlika pašu Valdi atvilināt uz šo pusi.
Uzsākusi sarunu par sausiem koka zariem, kas pavasarī būtu jānogriež, viņa paņēma kaimiņu pie elkoņa un atveda līdz pagalma vidum. Brīdi parunājusies, novēlējusies veiksmi meklēšanā, jo nu jau tik vien esot palicis kā pati celiņa mala, viņa naski iesteidzās namā.
Un – brīnums! Natālijas veiksmes vēlējums bija nācis pašā laikā!
Šito laimi! Pudele atradās! Tā lūkojās no kupenas vidus tieši Valdim acīs! Turklāt – tā lūkojās, it kā jau sen pēc viņa ilgotos! Tik aicinoši un tik …draiski! It kā būtu spēlējusi slēpšanos!
Ak, cik nu Valdis bija laimīgs! Gandrīz vai palēkdamies dancoja pa pagalmu! Aizmirsis par Veru, aizmirsis par kaimiņiem, viņš riņķoja mājas logu izgaismotajā pagalmā kā mazs puika. Visu dienu, no gaismas līdz gaismai, viņš bija meklējis šo mazo dārgumu!
Gar aizkara malu lūkodamās uz kaimiņu, priecājās arī Natālija. Ah, kāpēc viņa to neizdomāja ātrāk! Cik daudz pūļu aiztaupītu kaimiņam!
Valda sajūsmu gan vēroja arī citi mājas iedzīvotāji – arī viņu sejās bija redzams prieks.
Un pilnīgi neticami, – cik visi jutās atviegloti! It kā katrs būtu kupenā atradis pa noslēptai pudelei! Tā vismaz šķita Valdim brīdī, kad viņš uzlūkoja pagalmā iznākušo kaimiņu mirdzošās acis. Ah, kā nu visus gribējās uzcienāt!
Šī notikuma īstais atrisinājums gan kļuva zināms tikai pavasarī. Kad nokusa sniegs, pagalmā atradās vēl sešas degvīna pudeles.
Bet varbūt arī vairāk. Sešas – tas ir oficiāli reģistrētais skaitlis. Precīzāk pateikt varētu vienīgi Valdis.
