Nebijis pasākums ir valdības lēmums piešķirt vienreizēju pabalstu 500 eiro katram bērnam Latvijā. Skaidrs, ka valdība grib uzlabot savas pozīcijas iedzīvotāju acīs, jo reitingi krīt strauji un uzticība politiķiem sarūk kā sniegs atkusnī, tāpēc, visticamāk, bērnu pabalstiem sekos arī pabalsti senioriem un invalīdiem. Lai arī tas ir populistisks gājiens, nevar noliegt, ka tas ir arī labs žests no valdības puses, tā parādot, ka kaut kas tiek domāts arī par Latvijas nākotni – par bērniem. Zināms taču, ka mūsu valstī joprojām bērnu ikmēneša pabalsti ir niecīgi un ģimenes ir apdraudētā situācijā, īpaši šajā laikā, kad vecākiem ir lielas iespējas zaudēt darbu un ienākumus. Tas ir saprotami un loģiski, taču ir viens “bet”. Man kā sabiedrības loceklim ir patiesas šaubas, vai nauda visās ģimenēs nonāks īstajās rokās un tiešām bērnu vajadzībām? Iespējams, tā visur un vienmēr nemaz nevar nonākt īstajās rokās, jo nedzīvojam ideālā pasaulē. Tomēr nav taču noslēpums, cik daudzās ģimenēs tiek lietots grādīgais, un, nedaudz pārfrāzējot kādu komentētāju mūsu portālā “Dzirkstele.lv”, varu tikai piekrist, ka nu tik sāksies dzīres gandrīz katrā pilsētas daudzdzīvokļu namā. Protams, es nezinu un neviens nevar pateikt, cik liela ir šī riska ģimeņu daļa, taču uzskatāmi “svinētāju ar maziem bērniem” ar katru gadu pilsētā var novērot arvien vairāk. Ka tik pēc tam valstij nav jādod nauda psihologu palīdzībai, kā glābt bērnus pēc vecāku ilgstošām dzīrēm par nodokļu maksātāju naudu.
Vai tiešām nebija citu veidu, kā atbalstīt ģimenes, lai nauda mērķtiecīgi sasniegtu bērnus un būtu domāta tieši viņu vajadzībām? Daudzi bērnu vecāki runā par to, ka naudu varēja maksāt pa daļām, varēja palielināt bērnu pabalstus, iespējams, lemt par konkrētām precēm bērnu vajadzībām, kuras saņemtu caur izglītības iestādēm, sociālo dienestu un tamlīdzīgi. Taču ir krīze, un valdība ir pierādījusi, ka šajā pandēmijas laikā kvalitatīvi un operatīvi lēmumi nesanāk. Vienā ziņā pie tā vainojamas sarežģītās koalīcijas attiecības, taču arī birokrātiskajam ministriju, valsts iestāžu aparātam sagādā grūtības operatīvi strādāt krīzes situācijā. Tas ir pierādījies neskaitāmas reizes un visspilgtāk pēdējā laikā ar jaundibināto vakcinācijas biroju. Atliek vien cerēt, ka no krīzes visi iziesim ar daudzām mācībām, kā dzīvot turpmāk.
