Aivars Krūmiņš, rekonstruē vecus auto:
Stratēģiju jau var sacerēt, bet kam? Iedzīvotāji izmirst. Rokas nolaižas. Es saprotu, ka šādā dokumentā ir jāieraksta idejas, sapņi. Es sapņoju par jaunības atgriešanos. Humors, protams, Ja nopietni, dzīve ļoti strauji mainās. Par šodienu varu teikt – kad mēs augām, tā nebija. Es tikai priecātos, ja tiktu atjaunots dzelzceļš, kas agrāk savienoja Gulbeni ar Pleskavu. Vismaz kaut ko no tā, ko paši esam sagrāvuši, vajadzētu atjaunot. Tas būtu pilnīgi saprotami. Man gribētos izlasīt, kas būs rakstīts novada stratēģijā laika posmam līdz 2030.gadam. Bet kas īstenos šīs ieceres? Jaunatne brauc projām no novada. Domājošu, darboties gribošu cilvēku uz vietas paliek arvien mazāk. Arī darba vietu reāli ir tik, cik ir. Viss ir samazinājies. Jāņem vērā, ka lielākā daļa gudro Latvijas un novada prātu jau ir likvidēti 1941.gadā un vēlāk. Vai mums vispār ir brīva valsts? Kas esam mēs, kuri tajā dzīvojam? Vai mums nav atvēlēta tikai pabiru loma? Kad tā sāc domāt, tad nekādas stratēģijas neglābj no grimšanas pesimismā.
Normunds Aizpurs, atvaļināts armijas virsnieks:
Mēs esam iemācījušies rakstīt vīzijas, ideāli tās prezentēt, tērējot tam laiku, naudu un cilvēku resursus. Ārzemnieki pat brīnās, cik tas viss ir skaisti. Bet tas viss ir uz papīra. Katrs nākamais sasaukums Saeimā vai pašvaldībā to visu aizmet projām un sacer jaunas vīzijas. Nedomāju, ka novada stratēģijā jābūt iecerei atjaunot dzelzceļu līdz Krievijas robežai. Tas ir nacionālās attīstības plāna jautājums. Protams, ja novadā tuvākajā laikā tiks konstatētas naftas, gāzes un dimantu atradnes, tad mēs spēsim realizēt dzīvē jebkuru savu vīziju un dabūt gatavus visādus pasaules brīnumus. Ja tā nenotiks, ir lielas bažas, ka turpmāko 17 gadu laikā mums jārealizē pavisam citāda vīzija, piemēram, jādomā par mošejas celtniecību. Bet pagaidām būtu jādomā citās kategorijās. Tuvojas 1.septembris. Vai katram skolēnam tiks nodrošinātas mācību grāmatas? Vai katram skolotājam būs savs portatīvais dators? Vīzija par to taču tika uzburta jau labi sen! Kāpēc nav īstenota?
Ilze Mezīte, veterinārārste:
Laika periods līdz 2030.gadam ir gandrīz nepārredzama nākotne. Ja novada stratēģijā paredzam privātos lidlaukus, tas izklausās gandrīz vai kā pasakā. Gribētu, lai šādā novada plānošanas dokumentā būtu ierakstītas tādas idejas, kuru īstenošanu mēs, iedzīvotāji, tuvākajā laikā varētu saredzēt un pat sataustīt. Piemēram, kāpēc gan nevarētu izgatavot soliņus no kokiem, kas tiek zāģēti pie Gulbenes vecajiem kapiem, un nolikt tos pie kapličas? Nevajadzētu nocirstos ošus sazāģēt malkā. To izdarīt ir vienkārši. Koka soliņus cilvēki varētu izmantot jau nākamajos kapusvētkos. Tāda vīzijas īstenošana iepriecinātu vairāk par sapni, kura realizāciju, visticamāk, nekad nepiedzīvosim. Vai attālinātiem sapņiem ir racionāla jēga? Kad veidojās novads, tika solīti asfaltēti ceļi, kas no katra pagasta vedīs līdz Gulbenei. Vai tas ir piepildījies? Pa kādu ceļu braucam uz Madonu, pa kādu uz Rīgu? Varbūt tā ir tāda stratēģija – sapņot, lai nedarītu to, kas ir jādara.
