Pēdējo mēnešu laikā ir aktualizējusies atkarības problēma. Masu saziņas līdzekļos parādās statistikas dati par smēķētāju, alkohola un narkotiku lietotāju skaitu un to, cik strauji tie palielinās.
Pēdējo mēnešu laikā ir aktualizējusies atkarības problēma. Masu saziņas līdzekļos parādās statistikas dati par smēķētāju, alkohola un narkotiku lietotāju skaitu un to, cik strauji tie palielinās.
Sabiedrība grib palīdzēt. Veselības speciālisti, pedagogi, sociālie darbinieki aktualizē šo problēmu – pulcējas kopā, rīko informatīvās dienas, pieaicina lektorus un tic, ka viņus sadzirdēs. Bet vai tā patiesi ir?
Negribu apgalvot, ka šādas dienas nevajag. Tās ir nepieciešamas un atzinīgi vērtējams organizatoru darbs, bet vai tās apmeklē kaut viens jaunietis vai pieaugušais, kas patiesi ir kļuvis atkarīgs no narkotikām, alkohola vai cigaretēm? To gan apšaubu. Uz šādām informatīvām dienām kuplā skaitā ierodas organizatori, nedaudz interesentu, kas netieši ar to ir saistīti, bet praktiski neviens cilvēks – atkarīgais, kas pēc tam maina savas domas un saka: “Jā, jums taisnība! Tabaka, alkohols un narkotiskas vielas ir kaitīgas! Es tās vairs nelietošu!”
Kā gan lai nelieto, ja visapkārt ir tik daudz kārdinājumu, vilinājumu un iespēju. Ja nebūtu preces, nebūtu arī patērētāja. Bet prece ir, turklāt legāla un pieejama. Vajag tikai “pazīt īstos cilvēkus”. Un nevajag šajā gadījumā teikt – tas ir neizbēgami, jo tā notiek Rietumos. Ja cilvēki vadošos amatos neatbalstītu to ievešanu un izplatību, narkotiku lietotāju skaits Latvijā nebūtu tik liels un tik strauji nepalielinātos. Bieži ir tā, ka šādas divkosīgas amatpersonas uzstājas ar pamācošām un gudrām runām, cik slikti, ka tā notiek. Un vainīgi šajā gadījumā ir visi citi, tikai ne iestāde, ko šī amatpersona pārstāv. Tāpēc arī ir tā: ir prece, ir patērētājs, kam pat liela sabiedrības daļa negrib noticēt.
Mūsdienu sabiedrībā par legālajām narkotiskajām vielām var uzskatīt arī tabaku, kas brīvi pieejama pat pusaudžiem, jo ne visi pārdevēji ievēro likuma normas. Latvijā no smēķēšanas ik dienu nomirst četri – pieci cilvēki. Vairāku gadu garumā valstī palicis nemainīgs vīriešu – smēķētāju skaits –
51 procents. Satraucoša ir sieviešu smēķētāju skaita palielināšanās, 2002.gadā sasniedzot jau 19 procentus.
Iespējams, ka šajā gadījumā atkarīgajiem daudz vairāk var palīdzēt viņu ģimenes locekļi. Ir līdzatkarīgo grupas, kur atkarības varā nonākušo tuvinieki var pulcēties un gūt informāciju, pieredzi, kā mīļajiem palīdzēt. Iespējams, ka ģimenes locekļi var palīdzēt, bet varbūt arī ne. Var ticēt sakāmvārdam – sargi sevi pats, tad arī Dievs tevi sargās, – tomēr ir gadījumi, kad vajag kādu, kas parauj aiz rokas.
Paliek atklāts jautājums – kurš izraus ļaunuma sakni? Kuram pietiks drosmes to izdarīt un ar kādiem līdzekļiem?
