Gulbenietis Herberts Balodis nekad dzīvē nav uzsvēris, ka 1949.gadā piespiedu kārtā bija jādodas izsūtījumā Sibīrijā, kurā mūža mājas rada Herberta tētis un vecmāmiņa, ka Herbertam padomju režīms nolaupījis deviņus bērnības un jaunības gadus. Viņš nav no tiem, kurš bēdājas, atceroties pagātni un to, kā, kopā ar mammu, brāli un māsu atgriežoties dzimtajās mājās, tajās jutās kā ciemiņi, jo tur jau bija ieperinājies kāds padomju darbinieks. Pārciestā netaisnība un pārbaudījumi šajā vīrā ir nostiprinājuši tikai un vienīgi dzīvesprieku, mūža nogali pavadot brīvā Latvijā.
Herberts ir ģimenes cilvēks, tētis, vectētiņš. Aizvadīti darba gadi, strādājot par saimnieku Gulbenes slimnīcā un par šoferi – ekspeditoru autokombinātā, pirms apmēram desmit gadiem viņš ir devies pelnītā atpūtā, taču tas nenozīmē dīku dzīvesveidu. Piekrītot tikties ar “Dzirksteli”, cienījamais vīrs saka: “Labi, tad šoreiz zvejā nebraukšu.” Mājās redakcijas darbiniekus viņš sagaida smaidīgs un rāda savu plašo bibliotēku. Izlasīti grāmatu kalni! Kad runājam par to, kur vislabāk būtu tapt Herberta fotoattēlam, viņš pats piedāvā doties pie pieminekļa par Latvijas brīvību kritušajiem Gulbenes draudzes varoņiem.
Represētie – aizejošā paaudze
Pats atzīst, ka ir no tiem cilvēkiem, kuri uz šādām svētvietām reti nāk masu pasākumu laikā. Labāk to darīt esot vienatnē. Iemesls? Pasākumi bieži vien raisot skumjas, bet Herberts to nevēlas. Reizi mūžā viņš esot aizbraucis paskatīties, kā notiek politiski represēto ikgadējais salidojums Ikšķilē. Iespaids bijis nomācošs, jo Herberts redzējis daudz sava likteņa līdzinieku – vecu ļaužu. Bijis jaušams, ka daudzi no viņiem dzīvo smagos apstākļos, ir vientuļi. Politiski represētie ir aizejošā paaudze. Apzināties to nav iepriecinoši. Salidojums beidzies ar atpūtu pļavā uz līdzpaņemtajām segām un ar kopīgu iedzeršanu. Šī aina Herbertam dikti atgādinājusi svētku svinēšanas manieri, kādu viņš savulaik bija vērojis Sibīrijā. Saprazdams, ka nevēlas sevī atdzīvināt netīkamās atmiņas, viņš nolēmis vairs masu pasākumus Ikšķilē neapmeklēt.
Herberts saka, ka neviens viņam tā īsti nemaz nevar pateikt, cik Gulbenē un novadā ir politiski represēto. Taču viens gan ir skaidrs – šie cilvēki nejūt pret sevi cieņpilnu attieksmi, kādu pazīst, piemēram, Herberta miesīgais brālis un māsa, kuri arī ir politiski represētie, taču tagad dzīvo Jūrmalā. “Jūrmalā pašvaldība katru gadu reizi vai pat divas reizes politiski represētajiem dāvina naudu. Pat līdz 50 latiem vienā reizē! Tāpēc manam brālim un māsai ir neērti man skatīties acīs. Šajā sakarā man nāk prātā bērnības ainas Sibīrijā. Mēs mātei tur bijām trīs bērni, viņa mūs iemācīja visu vienmēr kristīgi dalīt visiem vienādās daļās. Iznāk tā, ka tagad māte Latvija savus bērnus šķiro. Piemēram, Rīgā politiski represētie saņem naudas pabalstu. Jājautā, vai rīdzinieki represijās ir vairāk cietuši nekā gulbenieši,” secina Herberts. Tomēr viņš atceras, ka atjaunotās Latvijas brīvvalsts laikā Gulbenes pēdējais pašvaldības vadītājs bijis Mārtiņš Kokars kurš radis iespēju politiski represētos atbalstīt kaut vai ar nieka pieciem latiem. Kāpēc tas ir tik svarīgi? Herberts saka: “Nav tā, ka man un citiem represētajiem trūktu naudas maizei. Mums ir svarīga attieksme. Tas, ka mūs atzīst. Nevērība ir aizskaroša.”
Represētos salīdzina ar kolhozniekiem?
Herbertam reizēm niezot mēle padiskutēt ar vadošajiem vietējiem darbiniekiem. Nesen esot piezvanījis uz Gulbenes novada domi, vaicājis par attieksmi pret vēsturi un tās dzīvajiem lieciniekiem. Atbildēts, ka senāk atsevišķos novada pagastos politiski represētajiem katru gadu dāvināta neliela naudas summa. Tagad, kad ir viens kopīgs novada budžets, tādas prakses vairs neesot, jo trūkst līdzekļu. Herberts bildis, ka to pašu kādreiz viņam sacījis kāds bijušais Gulbenes pilsētas vadītājs, kurš gada nogalē publiski dižojies ar naudas pārpalikumu pilsētas makā. “Kā tad tā? Te naudas nav, bet te paliek pāri!” prāto Herberts. Pēc viņa domām, novada pašvaldība vismaz uz svētkiem varēja atsūtīt politiski represētajiem adresētus apsveikumus.
Pavisam interesanta viņam reiz izvērtusies privāta saruna ar kādu tagadējo Gulbenes novada domes deputātu. “Zvanīju viņam saistībā ar manas daudzdzīvokļu mājas apsaimniekošanas problēmām. Sūkstījos par SIA “Gulbenes nami” dārgajiem pakalpojumiem. Mēs abi vārdos drusciņ saķērāmies. Sacīju, ka esmu politiski represētais. Viņš man lika saprast, ka arī bijušie kolhoznieki ir tādi paši cietēji kā politiski represētie. Vai tas vispār ir salīdzināms? Kolhoznieks palika tepat, dzimtajā zemītē, kamēr politiski represētos lopu vagonos aizveda projām no mājām uz Sibīriju,” rūgtumu pauž Herberts.
Protams, viņš atzīst, ka politiski represētie Latvijā var izmantot virkni priekšrocību. Piemēram, daudzos sabiedriskajos transportlīdzekļos, kuri kursē pēc valsts un pašvaldību pasūtījuma, var braukt par brīvu. Nav jāmaksā arī par ģimenes ārsta apmeklējumu un par ārstēšanos slimnīcā. Herbertam papildus ir aprēķināta arī pensija – 70 santīmi par katru izsūtījumā Sibīrijā pavadīto gadu, tātad kopumā tie ir 6,30 lati. “Redziet nu, cik daudz!” smejas Herberts.
Savs skatījums uz politiku
Herberts smejas, kad saruna ar “Dzirksteli” ievirzās par ekonomisko krīzi valstī. Statistikas jaunākie dati liecinot, ka Latvijā 80 procenti iegādāto automašīnu esot pilnīgi jaunas. Tas ir pārsteidzoši! Agrāk visi pirka lietotus “autiņus”.
“Kurš gan saka, ka mēs slikti dzīvojam?! Nesen Gulbenē uz kādas automašīnas izlasīju uzlīmi latgaliešu valodā: “Mums, latgaliešiem, krīze ir pie vienas vietas.” Tā ir pareizā attieksme! Tikai uz priekšu!” saka Herberts. Viņš piekristu, ka drīzāk latgaliešu valodai jākļūst par otru valsts valodu līdzās literārajai latviešu valodai. Tikai ne krievu valodai! Tomēr Herbertam tīri labi patīk Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs, kurš parakstījies par krievu valodu kā otru valsts valodu. ”Jā, viņš cenšas būt visiem labs, tomēr cilvēcīgi izturas arī pret politiski represētajiem. Mums, vecajai paaudzei, tas ir svarīgi,” saka Herberts. Uz N.Ušakovu viņš raugoties ar lielāku interesi nekā uz Gulbenes novada deputātiem, jo nejūt, ka no tiem būtu atkarīga viņa dzīves kvalitāte. Ar interesi Herberts seko jaunās Saeimas un valdības darbam. Viņu itin nemaz nepārliecina Zatlera Reformu partijas manierīgums. “Nevajag viņam vairs iet politikā. Arī tagad vairs nevajadzēja. Tie viņa partijas paziņojumi, ka Zatlera Reformu partijai ir priekšroka jaunās valdības veidošanā, bija galīgi nevietā. Uzskatu, ka Valdis Zatlers neko īpašu nav paveicis ne kā Valsts prezidents, ne kā politiķis. Paraugoties uz šo cilvēku, nepamet sajūta, ka viņu komandē sieva,” prāto Herberts.
Arī jaunais Valsts prezidents Andris Bērziņš īpašas simpātijas pagaidām neraisot. “Cilvēks tikko sāka strādāt, ko tur daudz var saprast par viņu. Dzīvosim, redzēsim,” saka Herberts. Toties ar vislielāko pietāti viņš piesauc eksprezidentes Vairas Vīķes – Freibergas vārdu un saka: “Viņa patiešām bija cilvēks savā vietā. Par viņu nekad nebija kauns. Prezidente prata aizstāvēt Latvijas godu gan šeit, mūsu dzimtenē, gan ārzemēs. Ne jau velti viņa bija starptautiski populāra personība. Viņai ir stāja un svešvalodu zināšanas, un prāta spējas.” Savukārt par Gunti Ulmani Herberts atklāti saka: “Viņš jau par Valsts prezidentu kļuva tikai sava uzvārda dēļ.”
