No pedantisma līdz antisanitāriem apstākļiem – tik atšķirīga cilvēkiem ir sapratne par kārtību. Vieni labi jūtas, ja drēbes skapī sakārtotas pēc krāsām un vannasistabā šampūnu un krēmu pudelītes uz plauktiņa sakārtotas pēc lieluma. Citam šāda kārtība krīt uz nerviem.
“Man ir ļoti laba draudzene, kuras mājās valda nevis nekārtība, bet netīrība. Pie viņas ir tik nekārtīgi, ka tur ir pat nepatīkami ciemoties,” stāsta Aina. Parasti ciemošanās notiek pie Ainas, tādēļ pārāk bieži pie draudzenes ciemoties nesanāk. “Parasti draudzenes mājās kaut cik ciešamā kārtībā ir viesistaba. Bet tajās retajās reizēs, kad esmu pie viņas, paliekam virtuvē. Viņa tīra māju vienreiz mēnesī, un šajā laikā viss apaug ar sūniņu. Plītī redzamas ēdienu atliekas, trauki izlietnē sakrājušies, grīda tāda, ka nevelku pat apavus nost. Es viņai nekad nepārmetu, tā nav mana darīšana. Ko tur pieaugušu cilvēku mācīt? Vienkārši man tā ir mācība. Pēc draudzenes apciemojuma ar kritisku aci apskatu savu māju. Nav tā, ka tikai man liekas, ka viņas māja ir nekārtībā. Esmu arī no citiem dzirdējusi skarbus vārdus. Esmu domājusi, kāpēc viņa nesavāc savu māju. Domāju, viņa šobrīd izbauda, ka var neko mājā nedarīt, jo bērni ir lieli, aizgājuši savā dzīvē, bet no vīra viņa ir izšķīrusies. Kad vajadzēja rūpēties par ģimeni, viņai nekad nebija tāda māja,” novērojumos dalās Aina.
Nekārtība pāraug netīrībā
Ar gružiem un sakaltušiem dubļiem piebārstītas grīdas, ar pelējumu apaugušas netīro trauku kaudzes – šāda situācija neveidojas vienā dienā.
“Ļoti labi var atšķirt ikdienas nekārtību no netīrības,” pārliecināta Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bāriņtiesu un audžuģimeņu departamenta direktore Valentīna Gluščenko. Viņa ir pārliecinājusies, ka ilgstoša nekārtība var pārvērsties antisanitāros apstākļos. Taču netīrību, kas tuvojas antisanitāriem apstākļiem, nevar sajaukt ar ikdienas nekārtību. “Ģimene pie galda brokastojusi un tējas krūzes palikušas uz galda – tā nav netīrība,” skaidro V. Gluščenko. Tāpat pie nekārtības nevar pieskaitīt labierīcību trūkumu lauku mājā. Ja uz mazmājiņu jāiet laukā un ūdens jānes no akas, tas automātiski nozīmē nekārtību. “Visa ģimene guļ uz viena piečurāta matrača, uz grīdas redzama dēļu kaudze,” V. Gluščenko atsauc atmiņā kādas ģimenes apsekošanas raksturojumu. Tie gan ir antisanitāri apstākļi.
Atbildīgi ir vecāki
Likums viennozīmīgi nosaka, ka atbildīgi par kārtību mājā ir vecāki, norāda V. Gluščenko. Tradīcijas ģimenē ir noteicošās, veidojoties sapratnei par kārtību. Taču māku uzturēt kārtību var apgūt dzīves laikā, tā neveidojas tikai bērnībā. To pierāda bērni, kuri ir izņemti no ģimenēm antisanitāru apstākļu dēļ. “Viņiem speciāli nepasniedz stundas mājas kārtošanā. Viņi nonāk audžuģimenēs un iemācās šīs iemaņas,” pastāsta V. Gluščenko.
No kāda vecuma bērnam var sākt mācīt pašam rūpēties par savu istabu? “Pirmās iemaņas bērns apgūst kopā ar vecākiem, piemēram, paceļot savas mantiņas,” norāda psiholoģe Jolanta Ūsiņa. Ar katru gadu palielinās teritorija, par kuru bērns ir spējīgs parūpēties. J. Ūsiņa par svarīgāko kārtības iemaņu apgūšanā sauc režīmu. “Bērniem ir nepieciešams noteikts dienas režīms, tas palīdzēs,” iesaka psiholoģe. Viņa ir pārliecināta, ka “nekārtība vidē vairo haosu domās”. Tieši šā iemesla dēļ viņa par pamatotu sauc ieteikumu – sakārtot māju, lai sakārtotu domas.
Nosaka sodu
“Bērnu pienākums ir uzturēt kārtībā savu istabu. Sods par šo noteikumu neievērošanu – aizliegums aicināt ciemos draugus vai pašiem doties ciemos,” pieredzē dalās trīs bērnu māmiņa Linda. Bērni noteikumus zina, tāpat kā ielāgojuši – vecāki nepiekāpsies. Šāda kārtība iedibināta, kad vecākais dēls sācis iet skolā. Nu jau viņam 16, bet jaunākajai meitai – 8 gadi. Visgrūtāk ar kārtības ieaudzināšanu gājis vecākajam dēlam. “Nebija mums ar vīru vēl pieredzes. Tikai ar gadiem sapratām, ka noteikumiem ir jābūt stingriem, ka nevar dažas reizes piekāpties, bet trešajā pastāvēt uz noteikumu ievērošanu. Bērns sāk manipulēt. Viņš domā: ja iepriekšējo reiz vecāki atļāva, tad šoreiz arī var atļaut. Kad paaugās vidējā meita, tad jau bijām gudrāki vecāki. Vispār vidējā meita ir viskārtīgākā. Var redzēt, ka viņai ir gandarījums, kad viņa sakārtojusi savu istabu, izslaucījusi virtuvē grīdu. Jaunākā dažkārt strīdas pretī, bet vienmēr sakārto, jo ir pieredzējusi, ka nevar doties pie labākās draudzenes. Nav tā, ka pieprasu, lai visu laiku bērnu istabās būtu pedantiska kārtība. Pa istabu nav jāmētājas apkostām maizītēm, konfekšu papīriem, drēbēm un grāmatām. Pieprasu, lai vienreiz nedēļā istabu sakārtotu kārtīgi – noslauka putekļus, izmazgā grīdu, aiznes uz netīrās veļas grozu drēbes. Ja jaunākajai meitai ļautu, viņas istaba izskatītos pēc čūsku midzeņa,” kā cīnās par kārtību, pastāsta Linda.
Pusaudži jāaudzina
“Vecāki ir dalījušies pieredzē par dažādām metodēm, kā viņi liek bērniem sakopt savu istabu. Ir vecāki, kuri atļauj bērniem dzīvot viņu izveidotajā nekārtībā, un es parasti piekrītu, ka tā ir bērna kārtība,” atzīst J. Ūsiņa.
Taču nekārtībai noteikti nav jāizaug līdz netīrībai. Psiholoģe iesaka vienoties ar bērnu par konkrētām dienām, kad ir jākārto istaba, nevis pieprasīt, lai bērna teritorija visu laiku būtu ideālā kārtībā.
“Kad bērnam atnāk ciemiņi, sakiet, ka viņš drīkst spēlēties tikai savā istabā! Diez vai viņš gribēs vest draugus nekārtīgā istabā,” pamāca psiholoģe. Viņa norāda, ka nevajag atstāt bez ievērības bērna nespēju sakārtot savu telpu. “Ar to nav jāsamierinās un jāpiever acis,” pārliecināta psiholoģe. Bērnības un pusaudžu gados iegūtās sliktās iemaņas kārtības uzturēšanā var traucēt veiksmīgi veidot attiecības, norāda psiholoģe.
Nevar vienoties
“Mana krustmeita 20 gados sāka dzīvot kopā ar puisi. Abiem bija liela mīlestība. Konflikti sākās, jo neviens no abiem negribēja piekāpties un kārtot māju. Abi bija pieraduši, ka mammas aiz viņiem visu savāc, ka pusdienas ir pagatavotas, trauki nomazgāti, drēbes skapī saliktas. Puisim mamma pat ēdienu pasniedza, pašam nevajadzēja pūlēties un meklēt, kur kas atrodas. Izlutināti bija abi. Kad sāka dzīvot kopā, asaras gāja pa gaisu. Puisis gaidīja, kad meitene visu savāks. Meitene iespītējās un nevāca. Konflikti bija tik briesmīgi, ka abi izšķīrās un aizgāja dzīvot katrs uz savu studentu kopmītni. Tur abi iemācījās paši par sevi rūpēties. Mīlestība nebija zudusi. Pēc studijām abi apprecējās, un neesmu dzirdējusi neko par konfliktiem kārtības dēļ. Kad dodos ciemos, viss glīti sakārtots, un neviens nestrīdas par to, kurš ciemiņiem pados tasīti tējas vai kafijas. Dzīve visu salikusi pa vietām,” spriež Maira.
Otra galējība
Otra galējība nekārtībai ir pedantisms, un kopdzīvē var traucēt gan viens, gan otrs, norāda J. Ūsiņa. “Ir cilvēki, kuriem skapī drēbes saliktas pēc krāsām, viņi skrien pakaļ katram puteklītim. Tāda ir šī cilvēka sapratne par kārtību,” skaidro psiholoģe. Sarežģījumi sākas, veidojot attiecības un uzsākot kopdzīvi. Ja viens cilvēks grib, lai mājā būtu pedantiska kārtība, bet otrs ir paviršs, tad konflikts būs neizbēgams. Ieteikums – vienoties par darāmajiem darbiem. Pedantam jāsaprot, ka pārspīlēts kārtīgums ir galējība, nevis norma. Savukārt nekārtīgajam jāmācās aiz sevis sakopt.
