Pavisam nesen, gatavojot ziņu, kādi darbi šogad ir ieplānoti pagastos, kāds pagastvecis norādīja, ka liela nauda tiek tērēta sociālajā jomā, proti, dažādiem pabalstiem. Un kāds gan tur brīnums… Kamēr viena daļa sabiedrības cīnās, lai izdzīvotu, pieņemot jebkuru darba piedāvājumu, arī par visminimālāko samaksu, rēķina un plāno, skolo bērnus, izaudzē savā dārzā kartupeļus, bietes, burkānus, sīpolus, vasarā atrod laiku, lai piepelnītos, mežā lasot ogas, tikmēr ir tādi (vēlreiz uzsveru – ne visi), kuri dzīvo tikai no dažādiem pabalstiem. Viņi tik ļoti ir pieraduši pie šī dzīvesveida, ka neko nevēlas savā dzīvē arī mainīt, uzskatot, ka viņiem tāpat viss pienākas. Vai šeit vaina nav elementārā lietā – slinkumā? Kāda sociālā darbiniece reiz stāstīja, ka aizveduši malku kādai trūcīgai personai laukos. Tā vietā, lai pateiktu kaut vai vienkāršu paldies, bija jānoklausās pamatīga neapmierinātība, ka, redz, malka slapja un tāda nekam ne-derot. Pirms pāris dienām izlasīju ziņu, ka zemnieki ir nodibinājuši biedrību “Glābsim Latvijas laukus!”, lai palīdzētu tikt galā ar “pabalstu paaudzi”, mudinot ģimenes, kuras saņem dažādus pabalstus, uzturēt sevi pašu spēkiem, audzējot kaut ko dārzā vai turot lopus. Mērķis ir cēls, bet vai izdosies? Laikam jau, pirmkārt, ir jāmainās šo cilvēku domāšanai, jo šis process, kurš ir izveidojies jau vairāku gadu garumā, ir pārāk dziļi iesūnojies cilvēku apziņā. Grūti ir mainīt paaudzi, kura neko citu nav redzējusi, kā tikai izdzīvošanu no pabalstiem.
