Gada nogalē pirmssvētku gaidas, kad tiek organizēti daudzi labdarības pasākumi, visvairāk izjūt un saviļņo tos cilvēkus, kuriem ikdienā šī gaišuma dažādu apstākļu dēļ trūkst.
Gada nogalē pirmssvētku gaidas, kad tiek organizēti daudzi labdarības pasākumi, visvairāk izjūt un saviļņo tos cilvēkus, kuriem ikdienā šī gaišuma dažādu apstākļu dēļ trūkst. Saprotams, kā jūtas bērni no sociālā riska ģimenēm, kuras apmeklē Ziemassvētku vecītis ar dāvanu maisu un kuru acīs tad parādās īsts mirdzums. Šķiet, ka šādos brīžos arī veci, vientuļi un slimi cilvēki no saviļņojuma spēj priecāties tāpat kā mazi bērni, kas dabūjuši kāroto saldumu paciņu. Šis aizkustinājuma mirklis ir īss, taču neaizmirstams, jo sirdī ielijis siltums – par tevi kāds ir atcerējies. Vienmēr ir bijis žēl, ka labdaru sirdis žēlsirdībai un iejūtībai lielākoties un masveidā tiek atvērtas tikai reizi gadā.
Prieks, ka ir organizācijas un uzņēmēji, kas katru gadu sarūpē dāvanas un rada svētku sajūtu nelabvēlīgo ģimeņu bērniem, bāreņiem un bērnunamu audzēkņiem. Piemēram,organizācija “Glābiet bērnus” tradicionālā devītā bērnu tiesību un žēlsirdības maratona ietvaros 19. un 20.decembrī 9.00 bērniem no sociālā riska ģimenēm no Latvijas lauku novadiem rīko svētku eglīti VEF Kultūras pilī. Bērniem paredzēts apmeklēt arī “Lido” Krasta centru, gleznu izstādi Pēterbaznīcā un Vecrīgu.
Nenoliedzami, vērojot sižetus televīzijā par dažādām labdarības akcijām likteņa pabērniem, šaustu sevi, ka reizumis uztraucos par sīkumiem. Tad sāku kaunēties, jo neesmu padomājusi, ka pasaulē ir tik daudz cilvēku, kam klājas daudzreiz grūtāk. Prātoju, kādas Ziemassvētku dāvanas saņem bagātnieku bērni, kuru kaprīzes ikdienā tiek piepildītas un kuri saņem visu kāroto. Varbūt vēstulē Ziemassvētku vecītim viņi raksta, ka vecākiem nav laika, jo aizņemti darbā un rūpēs par naudas pelnīšanu, bet bērni jūtas vientuļi un nesaņem mīlestību.
Atceros, ka pati ilgi ticēju Ziemassvētku vecītim, kas katru gadu mēro ceļu no tālās Lapzemes ar dāvanu maisu. Bet tad, kad paaugos, sapratu, ka manas tik ļoti kārotās mantas lielajā vecīša maisā salikusi mamma un kāpēc viņš pats paspējis tikai pieklauvēt pie loga, lai mājinieki zinātu, ka pie durvīm gaida dāvanas. Nezinu, kurš tagad, kad bērni ātrāk kļūst pieauguši, ir tas vecums, kad viņi vairs tā īsti netic stāstam par omulīgo vecīti ar garo bārdu, kas par paklausību nes dāvanas.
Arī mana meita, ceturtklasniece, man pārjautā, vai tikai pagājušogad satiktais Ziemassvētku vecītis nav onkulis no kaimiņu darbavietas. Es to neapstiprinu, jo gribas, lai viņa ilgāk ticēt šim brīnumam bērnībā. Ir taču jauki, ka šādā vecumā var priecāties, sapņot, sajust vecāku mīlestību, nevis dzīvot tādā apkārtējā pasaulē, kur bērnības nekad nav bijis.
