(Turpinās no 28.janvāra laikraksta)
Estrādes otrā pusē tikmēr attīstījusies īsta drāma – pieci puiši cenšas savaldīt sesto, kura temperaments un niknums izkāpis ārpus pieļaujamajām robežām. Viņa kustības ir tik enerģiskas un zibenīgas, ka tīri vai jābrīnās, kā kaušļa kājas un rokas vēl nav sasējušās mezglā.
Brīdi pavērojot kustīgo bariņu, kas palaikam gan saveļas mazākā kamolā, gan izplešas dreifējošā planktonā, kļūst izprotams arī nesavaldāmā Tarzāna kailums – no sagūstīto drēbju virskārtas viņš izmaucies, lai sagūstītāju rokām nebūtu kur pieķerties. Tā nu tagad, tērpies vienās apakšbiksēs, viņš laksta kā atsperīga bumba, cerot uz mirkli, kas ļaus izrauties no gūsta. Tomēr apkārt sastājušie kārtības sargi pamazām saslēdz loku, un kaujas lauks tiek ierobežots.
Kaut kur blakus atskan sen dzirdēts teiciens: dzer kā litenietis, kaujas kā stāmerenietis, dumjš kā… – khm, nu, jā. Tūlīt jau kāds arī viszinīgi apstiprina:
– Ir jau ar taisnība – šis jau turpat uz robežas dzīvo! Pilns kā mārks, bet pedāļus vicina kā nindzja! Tik i’ bij’- šā meiča ar citu sagribēja padancot…
Ai, ai! Kā tad te pustumsā lai zina, kurš kuram pieder?
Bet šis jautājums gan laikam nodarbina tikai mani, jo ansamblis turpina spēlēt, dejotāji – ritmiski mīņāties, daži pāri – valsēt pa piemīdīto zālienu, bet tie, kas joprojām stutē bufetes, vispār neko nemana.
Agnese no redzētā, šķiet, nav izdarījusi nekādus secinājumus.
– Varbūt mēs esam noslēpušās pārāk dziļi tumsā? – viņa nemierīgi dīdās. – Paiesimies tuvāk skatuvei. Mēs taču šurp atbraucām kārtīgi izdejoties, nevis stāvēt malā!
Iebilst viņai grūti, īpaši tagad, kad redzam – īslaicīgā kaujas arēna izformēta, un mūsu iepriekšējās „neveiksmīgās izvēles” pievērsušās citiem iekāres objektiem: Tālis noskatījis kādu tikpat slaiku jaunavu, bet „melnā kaķa meklētājs” joprojām luncinās gar vijīgo „panteru”.
Lai nu būtu – pārkārtojamies mazu gabaliņu tuvāk skatuvei un turpinām ritmiski mīņāties. Līdzpaņemtās jakas un žaketes jau sen uzvilktas mugurā, jo vakara vēsums bezkaunīgi piekļuvis visiem neapsegtajiem miesas laukumiem.
Nepaiet ne piecas minūtes, kad garām slīdošie gaismas kūļi ir ļāvuši arī mums kļūt pamanāmām, un stipras rokas no aizmugures satver manus plecus :
– Madam, drikst jus?
Izrādās, tas nemaz nav domāts kā jautājums, drīzāk kā komanda, jo mirkli vēlāk es jau saudzīgi tieku stumta deju plača virzienā. Vīrietis, kas uzņēmies stūrmaņa lomu, man aiz muguras skaļi taurē kaut ko līdzīgu dziesmai un tikai tad, kad jau esam sasnieguši dejotāju pulciņu, ieskatās man sejā:
– Ai, es laikam parskatijos! Tu neesi Velga!
Velga patiešām neesmu, – klusējot pasmaidu un papurinu galvu.
Pasmaidu, jo manī vērtējoši skatās labsirdīgas acis un kungs šķiet ne tikai skaidrs kā stikliņš, bet arī gana solīds. Papurinu galvu – jo vienas dejas dēļ vārdu netaisos mainīt. Kas to lai zina, kādas attiecības viņam ir ar to Velgu…
– Bet vispar jau labi, ka tu neesi Velga. Ta ir pat interesantak, – kungs saņem manu plaukstu valša satvērienā.
Tikko pieķeros domai „ahā, izdejošos gan tomēr!”, kad vīrietis mani iebīda dejotāju pūlī un pievienojas ritmiskajiem pēdu šļūkātājiem.
– Nu, re, te vismaz nepuš vejš! Te mums bus siltak, – viņš tēvišķi pievelk mani sev tuvāk un dziļi ieskatās acīs. – Tiešam labi, ka neesi Velga.
Tā kā arī šajā tekstā nesaklausu jautājumu, turpinu klusējot noslēpumaini smaidīt un pie sevis apsveru domu: „Hm, ja nu viņš tomēr man pajautās, kā mani godāt, varbūt teikt, ka esmu Velga?”
Tomēr vīrietim prātā pavisam kas cits, un šķiet, tāds nenozīmīgs sīkums kā mans vārds šajā situācijā nav būtisks. Pieliecis tuvu man, tik tuvu, ka kuplās ūsas sāk kutināt vaigu, viņš „piedod gāzi”.
– Lai ari esmu krievs, es labi zinu, ko latviešu sievietem vajag. Kartigu veci! Un vari man ticet – es tads esmu! – viņš pavisam nopietni sāk. – Man tepat netalu ir dzīvoklis. Tris istabas. Ir labas mēbeles un liels televizors. Ir auto. Labs auto. Un es jau sen dzivoju viens. Tu zini – vienam gruti. Foršu sievišķi blakus gribas. Vismaz butu ar ko parunaties.
Pēc tik gara teksta pienākas aktieriska pauze, lai dzirdētais manī nosēstos, lai es saprastu, cik teiktais ir nopietni domāts un nācis no sirds dzīlēm – to vīrietis labi sajutis. Un vai gan es domāju teikto apšaubīt? Protams, ka vajag kādu blakus! Bet – kā tad būs ar to Velgu?
Neļaujot pauzei pārāk ievilkties, vīrietis turpina:
– Tu nedoma, ka es kads muļķis. Es avizes aboneju, ziņas skatos, protu pats est gatavot un dzivokli uzkopt. Vot, drebes nepatik gludinat! Nu, nemaz! Mazgat – tas jau tirais sikums! Kaut katru dienu! Samet tik veļas mašinā un lai griežas. Tu daudz zini tadus viriesus, kas paši visu prot padarit?
– Daudz nezinu, – smejot atbildu, – bet tie, kurus zinu, prot arī veļu gludināt.
Laikam jau iedrošināts ar to, ka esmu iesaistījusies sarunā, vīrietis priecīgi izsaucas:
– Zini ko? Nu, kapec mes te salstam! Ejam pie manis, iedzersim vinčiku, neviena netrauceti, klusuma papļapasim. Par dzivi, par vis kaut ko. Es tev daudz ko varu pastastit. Bet tu tikmer man kreklus izgludinasi. Sarunats?
Nesavaldītais smaids kā nodevējs izpleš manus vaigus labvēlīgā grimasē, ko vīrietis tūlīt iztulko pa savam – kā piekrišanu:
– Ejam, ja? Es tev vinčiku, tu man kreklus!
Nekavējoties pielaikoju nopietnu sejas izteiksmi un atkal papurinu galvu. Turpmāko situācijas risinājumu nosaka gadījums.
Mēs esam piedejojuši tuvu skatuves malai, un mans skatiens nejauši sastopas ar kāda ansambļa mūziķa smaidu. Esam tikai pāris reizes tikušies, bet viņš mani ir pazinis un priecīgi pamāj ar roku. Nekavējos izmantot gadījumu un – pasviežu gaisa skūpstu.
– Draugs? – mans dejas partneris greizsirdīgi ierūcas.
Plati smaidīdama, pamāju ar galvu un sapņaini veros uz skatuves pusi.
– Ko tad tu agrak neteici? – vīrietis neapmierināti pukst. – Nebutu muti veltigi dzesejis.
Dziesma vēl nebeidzas, tāpēc turpinām ritmiski mīņāties. Kuplās ūsas vairs nekutina manu vaigu un arī roku tvēriens kļuvis vaļīgāks.
– Bet varbut tu tomēr pardomasi? Kamer viņš tur dzied – es tev vinčiku, tu man kreklus izgludinasi…
Joprojām plati smaidīdama, papurinu galvu un turpinu sapņaini lūkoties uz skatuves pusi.
– Ak, tas sievietes… – vīrietis dziļi nopūšas. Pēdējo dziesmas pantu mēs mīņājamies klusējot.
Kad deja beidzas, kungs solīdi, pieturēdams pie elkoņa, pavada mani līdz deju plača malai.
– Bet varbūt tomer pardomasi? – atvadoties viņš katram gadījumam pajautā.
Pieklājīgi pateikusies par deju, pārdomāt tomēr atsakos, bet kunga sirdsmieram atgādinu par Velgu – varbūt ir vērts pameklēt viņu?
Lai arī vīrietis neizrāda sajūsmu par šo manu atgādinājumu, redzu, ka tas viņu neatstāj vienaldzīgu. Pie sevis nodomāju – varbūt Velga viņam vismaz tos kreklus…
Iejukusi malā stāvētāju bariņā, mēģinu saskatīt savas draudzenes. Drīz vien secinu, ka tuvumā viņu nav, tad jau laikam dejo. Tas labi, vismaz sasildīsies, jo naksnīgā tumsa ir atnākusi ar savu drēgnumu, kas nu jau jūtami liek tiekties pēc siltuma.
Palikusi bez savas kompānijas, meklēju vietu, no kuras labi varētu pārredzēt apkārto notiekošo un vienlaikus justies pasargāta no krietni iereibušo vīriešu uzmanības. Tādas pozīcijas atrodas turpat netālu, blakus kādam ražena auguma kungam, kurš visā nopietnībā seko notiekošajam deju laukumā. Pavērojot viņu no malas, saskatu zināmu līdzību ar mitoloģisko titānu Atlantu, kurš uz saviem pleciem tur Zemi. Platiem pleciem, nopietnu sejas izteiksmi, ieņēmis stabilu stāju un sakrustojis rokas uz krūtīm, vīrietis izskatās tik atbildīgs un nesatricināms, ka brīdi iztēlojos viņu kā slavenas personas miesassargu. Hm, interesanti, viņš dejot arī prot? Vai varbūt šurp atnācis tikai kādu pieskatīt?
Pamazām esmu pietuvojusies viņam pavisam blakus, vispirms jau tāpēc, ka uz šo pusi pamanu slājam garo Tāli, gan arī tāpēc, ka Atlantam blakus jūtos drošāk.
Tā nu mēs tur stāvam – es ritmiski mīņājoties, jo patiešām kļūst arvien vēsāks, viņš – savas uzraudzītāja misijas pārņemts. Nedz mani sievišķie fluīdi, nedz iekšēji rosīgā dejošanas dūja nespēj izkustināt pat smilšu graudiņu viņa nesatricināmajā klintī.
Kaut kad vēlāk, kad man blakus jau piestājušas abas draudzenes, arī Atlantam uzradusies kompānija – divi jaunieši un vecāka sieviete. Nu dzirdu, kā viņi draudzīgi pavelk uz zoba rūdītos nedejotājus, kuriem stāvot būs ierūsējušas locītavas, un mudina doties mājup.
– Varbūt arī mums sekot viņu piemēram? – klusā balsī jautāju draudzenēm, no kurām viena cerīgi lūkojas tumsā pēc kavaliera, kas tikko viņu dancinājis, bet otra hihina par kāda galīgi sajēgu zaudējuša vīrieša komiskajām izdarībām.
Turpinājums sekos
