(Turpinās no 4.februāra laikraksta, nobeigums)
– Es saprotu, ka tu esi nosalusi, bet varbūt vēl mazu brītiņu pacietīsies? – pielabinoties ieķērusies man elkonī, jautā Agnese. Tobrīd draudzene vēl nemana, ka puisis, kura apskāvienos viņa cer nokļūt vēlreiz, jau noskatījis citu dejotāju.
Manu ierosinājumu atbalsta Anita, gudri izvērtējot situāciju:
– Te nudien vairs nav ko darīt! Kā redzams, vēja brāzmas pārāk stipri šūpo ne tikai kokus…
Par to pārliecināmies jau nākamās dejas laikā, kad divi melnās ādas jakās tērpti Rembo piešūpojas mūsu priekšā un tīri vai skatieniem aprij Agnesi:
– Ejam!
Es pirmajā brīdī sastingstu, jo kompānija nebūt nešķiet miermīlīga, taču tad izrādās, ka Agnese Igoru labi pazīst, un viņi trijatā, uz draudzenes pleciem balstoties, aizslāj bufešu virzienā. Šodien esot neizdzertā šampanieša diena!
Pavērojot apkārt notiekošo, gan rodas jautājums – vai tiešām vēl viss nav izdzerts? Nav pat pusnakts, bet visi „staltākie koki” jau taisās nolūzt.
Laikam jau vecmodīgi skaitās salīdzināt kādreizējās balles ar tagadējām un nopūsties: „Manā laikā gan tā nebija”, lai gan – tas „mans laiks” jau nav nemaz tik tālu aiz kalniem…
Nesenās pagātnes uzplaiksnījušās atmiņas pārtrauc pēkšņs un ciešs apskāviens no mugurpuses:
– Ejam sasildīties!
Runātāju vēl neredzu, jo viņa roku iekavas liedz man pagriezties, tomēr balss šķiet pazīstama, tāpēc vieglprātīgi atsmeju:
– Sen jau bija laiks!
Speru soli deju plača virzienā, bet – vīrieša apskāviens neļauj man izkustēties.
– Ar to es nedomāju dejošanu, – pieliecies pie pašas auss, viņš uzpūš man mulsinoši karstu elpu.
Ak, vai! Tas noteikti nav mans paziņa!
Mēģinu strauji pagriezties runātāja virzienā, bet viņš pielipis kā slapja pirtsslotas lapa un nedomā mainīt savas pozīcijas.
Ja to visu skatītos filmā, gan jau kāds gaismas stars izgaismotu šī vīrieša seju un uzreiz būtu saprotams – labais vai ļaunais, bet šī nav filma, un seju es tāpat neredzu, tāpēc riska faktors man jāsajūt pašai. Sāku tā prātīgi, vēl pieļaujot variantu, ka sasildīšanās varētu nozīmēt arī kādu mēriņu grādīgā.
– Un kādi ir citi varianti? – lēnīgi jautāju.
– Ejam pie tevis, – karsta elpa joprojām rosinoši žūžo pie manas auss. – Sasildīties. Esmu briesmīgi nosalis.
Mēģinot strauji pagriezties, pieķeros rokām, kas mani cieši apskāvušas ap vidu. Tikai tagad pamanu, ka tās ir kailas, lai gan pamatīgi spalvainas.
– Ko tas nozīmē? – šoreiz reaģēju diezgan asi un vīrietis atslābina tvērienu.
Tērpies īspiedurkņu kreklā un šortos, viņš patiešām izskatās nosalis, un, lai arī par viņa matu krāsu var spriest tikai frizieris, kas kādreiz tos noskuvis līdz pašām saknēm, vardarbīgam noziedzniekam svešinieks nelīdzinās. Drīzāk viņš atgādina kādu bezdarbībā nīkstošu bagātnieku atvasi, kurš aiz neko darīt uzaudzējis sev vairākus desmitus lieku kilogramu. Tajā pašā laikā acis nav iegrimušas tauku ezeriņos un seja saglabājusi labsirdīgu izteiksmi.
– Esmu tālu braucis, ar lielu līkumu no Daugavpils. Draugi sadomāja piestāt padejot, bet man te īsti nav ko darīt, – vīrietis sūrojas, un es viņu saprotu – esam līdzīgās situācijās.
– Tu taču esi vietējā? – viņš steidzīgi turpina un cieši apskauj mani. – Ejam pie tevis, es esmu nežēlīgi nosalis.
Brīdi apsveru atbilžu variantus, līdz izvēlos nevainīgāko:
– Varbūt tomēr vispirms mēģināsim sasildīties padejojot?
– Stulbums! – vīrietis reaģē negaidīti asi. – Es taču tev saku – esmu briesmīgi nosalis! Man zobs uz zoba neturas! Kā tu nesaproti!
Tā kā neriskēju atzīties, ka iespējams viņu pārprotu, izlemju būt godīga un atzīstos, ka šurp esmu atbraukusi kopā ar draudzenēm un neesmu vietējā, tātad – nevaru viņam palīdzēt.
– Draudzenes lai paliek dejot, braucam! – svešais nepacietīgi izkoriģē situāciju un cieši sakampj mani aiz rokas. Sāpīgais tvēriens atmodina glābšanās instinktus, un es tveros pie pēdējā salmiņa – nesen izspēlētās epizodes ar pazīstamo ģitāristu, kurš pašlaik atskaņo dziesmas pēdējo pantiņu.
– Tas var nepatikt manam vīram! – saņēmusies drosmi, atsvabinos no tvēriena un pamāju ar galvu uz skatuves pusi.
Kādu īsu brīdi vīrietis nesapratnē lūkojas uz mūziķiem, tad atkal satver manu roku un velk sev līdzi:
– Nu un tad? Viņiem vēl vismaz pāris stundas jāspēlē, pa to laiku es jau būšu sasildījies!
Viņa straujais rokas tvēriens izkustina mani no vietas, un es pāris soļus pasperu svešajam līdzi. Cenšos atsperties un apturēt piespiedu kustību, bet vīrieša pārspēks ir acīm redzams.
Tad, pilnīgi negaidot, mums ceļā nostājas ūsainais kungs, kurš vēl nesen meklēja Velgu un nu, satvēris mani aiz otras rokas, uzrunā mani kā senu paziņu:
– Tu zini, ta Velga nemaz nav tik laba. Viņa atteicas gludinat manus kreklus. Varbut tormer tu pardomasi?
Stāvot starp šiem diviem vilcējspēkiem, iedomājos – interesanti, kur šobrīd ir tas īstais – ar platajiem pleciem un nosvērto stāju – viņš noteikti mani izglābtu!
Vājā cerībā tumsā ieraudzīt vareno Atlanta stāvu es atskatos pār plecu, bet tur – tikai dzestra, naksnīga tumsa. Es neesmu pasakā, un man nav nedz zelta zivtiņas, nedz Aladina burvju lampas, tik vien kā, kaut kur dziļi iekšienē, galīgi izplūkāta un nokaunējusies no sava kailuma, pirmsģīboņa stadijā tikko dzirdami elso mana dejošanas dūja un, šķiet, pēdējiem spēkiem izdveš – „labi padejojām…”.
Apsveru iespēju – varbūt man tagad vajadzētu paģībt?
Laikam ko būtisku esmu palaidusi garām, bet kādā brīdī jūtu – abi vīrieši ir atlaiduši manas rokas un nu metas viens otru dunkāt. Tā lēnām un nosvērti – kā iesildoties būkšķinot boksa maisu.
Es neklausos, ko viņi viens otram saka, bet nekavējoties pazūdu tumsā. Mazu gabaliņu tālāk man pretim iznirst arī Agneses stāvs, un mēs ātrā solī atstājam šo jaunas pieredzes meklējumu lauku.
Kad pēc krietna brīža atskatāmies uz estrādi, jautras mūzikas pavadībā tur savdabīgā veidā „danco” nu jau vesels bariņš dūru cīņu piekritēju, un vairs nevienam nav auksti.
Jā, patiešām – labi padejojām!
