Labvēlis Fricis Flūgs ir palīdzējis daudziem mūsu rajona cilvēkiem. Nupat dāvanu – piemērotus invalīdu ratiņus – no viņa saņēmis arī piecus gadus vecs smagi slims puisītis Roberts no Jaungulbenes.
Labvēlis Fricis Flūgs ir palīdzējis daudziem mūsu rajona cilvēkiem. Nupat dāvanu – piemērotus invalīdu ratiņus – no viņa saņēmis arī piecus gadus vecs smagi slims puisītis Roberts no Jaungulbenes.
Par šo mazo puisēnu un viņa ģimeni “Dzirkstele” uzzināja no Roberta māmiņas, kura, piedaloties konkursā “Nepaliec malā – informē “Dzirksteli”!”, pastāstīja par, viņasprāt, svarīgāko pagājušās nedēļas notikumu – piemēroto invalīdu ratiņu saņemšanu. Inese Laure – Šabanova saņems “Dzirksteles” mēneša abonementu. Aicinām arī citus aktīvāk piedalīties šajā konkursā!
Roberta mamma I.Laure – Šabanova un tētis Sergejs ir ļoti pateicīgi F.Flūgam par šo dāvanu. “Viņa nesavtīgā palīdzība ir nenovērtējama. Jāpateicas arī skolotājai Ilzei Ļoļānei, kas vienmēr apjautājas, vai mums nav vajadzīga palīdzība. Zinādama, ka mums nav invalīdu ratiņu, viņa bija ieminējusies par to Flūga kungam, un viņš mēneša laikā sagādāja Robertam šo dāvanu,” stāsta Inese. Viņa piebilst, ka jaunie ratiņi Robertam ir ļoti piemēroti, tajos bērnu būs vieglāk pārvietot.
Roberts pasaulē nāca pirms laika – sestajā grūtniecības mēnesī. “Kāpēc tas tā notika, neviens līdz šai dienai man nav varējis to izskaidrot. Mums ir gājis ļoti smagi. Piedzimstot dēliņš svēra tikai 1,2 kilogramus. Asins izplūdums, kas radās dzemdībās, bojāja smadzenes. Sākumā viņš pats neēda, ilgi pats neelpoja. Jo ilgāk bērns tiek elpināts mākslīgi, jo vairāk tas iedarbojas uz redzi. Robertu mākslīgi elpināja ļoti ilgi, tādēļ viņam tika veikta operācija, pēc kuras ārsti paziņoja, ka viņš būs akls,” stāsta mamma. Tas bijis pirmais trieciens, tomēr tad vēl vecāki nezinājuši par tālāko notikumu gaitu. Pēc tam Robertam galvā sāka krāties ūdens.
“Tas, protams, mūsdienās ir ārstējams, ieliekot šuntu un tādējādi novadot šķidrumu no galvas. Tas arī tika izdarīts, bet radās cita problēma – organisms nepieņēma šuntu, baktērijas reaģēja uz svešķermeni, un sākās meningīts. Pēc gada šuntu izņēma ārā,” atceras Inese Laure – Šabanova.
Tagad Roberts ir pilnīgi bezpalīdzīgs un nevar iztikt bez mammas un tēta palīdzības.
Roberta māmiņa saka, ka puisēns ir liels cīnītājs. Šajā brīdī sarosās arī pats Roberts un uz viņa lūpām parādās smaids.
“Pat slimnīcā par viņu brīnījās. Vienubrīd, kad dzīvība jau dzisa, viņš tomēr saņēmās. 2003.gada 14.februārī – Valentīndienā – mūs palaida mājās no slimnīcas. Dakteri teica, ka atlicis pavisam īss laiks, bet nu jau ir 2006.gads. Ar vecāku mīlestību un rūpēm šādi bērni var dzīvot ilgi. Man daudzi ir teikuši, ka māte labāk zina, kas nepieciešams bērnam, viņa ir gudrāka par dakteriem,” saka Inese. Ar asarām acīs viņa piebilst, ka par šo laiku varētu stāstīt daudz. Inese uzskata, ka ir jācīnās par savu bērnu, nedrīkst padoties liktenim.
“Tāda ir dzīve, bet es neesmu tāda vienīgā. Iespējams, ka mums ir vieglāk nekā citiem, jo Roberts neraud. Viņš pusgadu nogulēja bezsamaņā, kopš tā laika nav raudājis. Reizēm, kad viņam ir kādas asākas sāpes, tad sejiņa nedaudz savelkas uz raudāšanu. Sevišķi grūti ir krampju lēkmēs, bet mēs mēģinām tikt galā, tikai pāris reižu esam saukuši ātro palīdzību,” stāsta Roberta mamma.
Vecākiem Roberta slimība ir sagādājusi daudz rūpju, tomēr tā viņus arī vēl vairāk ir saliedējusi, savukārt viņu mīlestība ir spēcinājusi mazo puisēnu.
“Mēs kopā šur tur aizbraucam. Pa vasaru dodamies ārā uz dārzu. Robertam ļoti patīk mūzika, sevišķi tad, kad dzied bērni, viņš arī cenšas dziedāt līdzi. Es māku saņemties. Arī vīrs man ir fantastisks, tā mēs abi cīnāmies. Rudenī pazaudējām savu aukli – manu mammu, kura bija iemācījusies lieliski tikt galā ar Robertu. Tagad mums ir grūtāk, bet apkārt ir arī daudz citu atsaucīgu, pretimnākošu un izpalīdzīgu cilvēku, par to viņiem jāsaka milzīgs paldies,” saka Inese.
