Bija burvīga vasaras diena. Saulīte tik mīļi un silti glāstīja zemes virsmu, ka pat kukainīši meklēja ēnu, kur paslēpties.
Bija burvīga vasaras diena. Saulīte tik mīļi un silti glāstīja zemes virsmu, ka pat kukainīši meklēja ēnu, kur paslēpties. Arī cilvēks šādā laikā meklēja glābiņu, kur nu varēja – dažs peldējās, cits gulēja vēsā vietā, bet kāds cits sev darbu atradis malkas šķūnītī.
Šādu nodarbi sev bija atradis arī bijušā kolhoza “Uzvara” biškopis, šobrīd jau pilntiesīgs pensionārs Otto Krēsliņš. Ottiņš kā jau visi pensionāri, kuriem vēl turas veselība, audzēja lopiņus, apstrādāja zemīti un apsaimniekoja 20 bišu stropus. Tas, protams, bija vaļasprieks, bet peļņu arī darbiņš nesa. Ottim bija arī sieva Jūle. Nu ļoti apsviedīgs meitietis. Lielāko tiesu gan sieva rūpējās par mājas soli, bet par pārējo saimnieks pats. Arī tehnika Ottiņam bija vēl no kara laikiem. Atradis mežā pēckara laika vācu tanku, Ottis to pārtaisīja par traktoru. Nu varēja art, ecēt un kādreiz aizšaut uz tālīno veikalu pēc produktiem. Krēsliņu māja atradās tālu no pagasta centra, meža malā. Pēc kara Ottis, staigājot pa mežu, uzdūrās bunkuram, kurā atradās daudz neizlietotas munīcijas. Daļu atrastā viņš nodeva zemessardzei, bet nedaudz sprāgstvielu paslēpa malkas šķūnītī zem malkas un istabā zem gultām. Kā saka, dzīvē viss noder. Tā bija pagājuši gadi mierā un saticībā.
Un tad kādā rītā notika kaut kas neticams. Ottis kā jau parasti cēlās ar gaiļiem un, apstaigājis savu saimniecību, secināja, ka bišu stropiem ir nocelti jumtiņi un zagts medus. Tādi brīnumi pēdējos gados nebija notikuši. Ottiņš saniknots visu dienu remontēja stropus un domāja par to, kurš gan ir zaglis. Turpmāk viņš katru rītu cēlās vēl agrāk un pārbaudīja stropus, kamēr vienā rītā redzēja aiz pirtiņas kādu lielu stāvu lokamies. Piezadzies tuvāk, gar pirtsstūri pabāzis galvu Ottiņš ieraudzīja milzīgu lāci, kurš pašreiz mielojās ar medu. Tagad bija skaidrs, kurš zog medu, bet kā lai ar tādu cīnās, jo lopiņš paliek lopiņš. Tā lauzīdams galvu, Ottis atcerējās par noslēptajiem spridzekļiem. Plāns radās zibenīgs. Pasaucis palīgā sievu, Ottis cēla no pagultēm ārā mīnas, dusmās pat tās nešķirojot, un nogādāja līdz meža malai. Spridzekļi bija domāti tikai biedēšanai. Salicis visapkārt mīnas, Ottis tās savstarpēji savienoja ar degauklu. Auklas vienu galu aizvilka līdz pirtiņai un paslēpa to zālē. Operācijai viss bija sagatavots. Nākamajā rītā Ottis agri no rīta aizgāja uz pirtiņu un sāka gaidīt. Nepagāja pat stunda, kad lācis parādījās meža malā. Aizgājis līdz pirmajam stropam, kurš atradās tikai pāris soļus no malkas šķūnīša, lācis nocēla tam jumtiņu. Pa to laiku Ottiņš pielaida auklai uguni. Mitrajā zālē aizvijās mirguļojoša strīpa, nu gluži kā Jaungada brīnumsvecīte. Pats saimnieks tūlīt devās uz mājām pie sievas, lai sprādziena laikā Jūle nebūtu gluži viena. Kad dzirkstelīte tuvojās pirmajai mīnai, to ieraudzīja arī lācis un uztraukumā, drošs paliek drošs, ņēma kājas pār pleciem.
Pēc mirkļa nodārdēja pirmais sprādziens – ar tādu blīkšķi, ka no malkas šķūnīša pāri palika tikai skalu kaudze. Ottiņš, to redzēdams, uzreiz saprata, ka ātrumā viņš salicis prettanku mīnas. Istabā palikt bija bīstami, tāpēc viņš pavēlēja Jūlei paķert pašu dārgāko un – laukā no mājas. Arī Ottiņš salasīja visu nepieciešamāko un izlēcis pa logu, devās uz tuvāko grāvi. Pa to laiku atskanēja otrs sprādziens, kurš bija stiprāks par iepriekšējo. No zemes virsas pazuda kūtiņa un tualete. Pa gaisu aizlidoja ogu krūmi, ābeles, bišu stropi. Lācis pa to laiku no bailēm jau bija lielā gabalā. Vecīši grāvī lūdza Dieviņu un vaimanāja. Pēc laiciņa atskanēja vēl divi sprādzieni. Tie tad arī bija pēdējie. It sevišķi būtu jārunā par pēdējo, jo tajā bojā gāja Krēsliņu ģimenes dzīvojamā māja.
Kad viss bija noklusis un vecīši no bombardēšanas bija mazliet atguvušies, viņi nolēma līst no grāvja ārā. Tas, ko laulātais pāris ieraudzīja, bija prātam neaptverams. Visā apkārtnē nebija nevienas ēkas, starp atlūzu gabaliem varēja ieraudzīt lopiņu mirstīgās atliekas. Saimniecība bija izputināta pāris minūtēs. Vecīši palika stāvam grāvmalā ar to, kas bija mugurā un rokās. Ottiņš beigās Jūlei tik noteica: “Nu mēs mierīgu sirdi varam iet pieteikties pansionātā.” Viņu sirdīs palika tikai skaistas atmiņas un nevaldāmas dusmas uz lāci, jo par visu, kas bija aizgājis bojā, bij jāpateicas tieši viņam. Neticas gan, ka šis lācis vēlreiz spers savu kāju uz šo pusi, bet varbūt pēc tādiem sprādzieniem viņu ķēra sirdstrieka. Mēs to nekad vairs neuzzināsim. Tā lūk!
