Rīgas Zooloģiskā dārza izglītības un informācijas nodaļas darbinieks Māris Lielkalns ir pārliecināts, ka, Latvijai esot Eiropas Savienībā, lāču, vilku un lūšu te nekļūs vairāk, nekā bijis līdz šim.
Rīgas Zooloģiskā dārza izglītības un informācijas nodaļas darbinieks Māris Lielkalns ir pārliecināts, ka, Latvijai esot Eiropas Savienībā (ES), lāču, vilku un lūšu te nekļūs vairāk, nekā bijis līdz šim.
“Mūsu meži nav īpaši piemēroti lāču dzīvošanai. Cik nu viņu ir, tik ir. Cik ieklejos no Igaunijas, tik būs. M.Lielkalns stāsta, ka vilku un lūšu Eiropā gandrīz neesot, tāpēc eiropieši uztraucoties par to saglabāšanu.
“Mums vilki un lūši ir. Taču ES pieļaus šo dzīvnieku skaita regulēšanu Baltijas valstīs. Būs izņēmumi medībām, bet – saprāta robežās,” ir pārliecināts zooloģiskā dārza darbinieks.
Esam jau vinnējuši
“Var diskutēt par labumu no ES, kāds tas būs lauksaimniekiem, pensionāriem vai skolēniem. Bet, runājot par vides aizsardzību, viennozīmīgi mēs esam jau daudz vinnējuši kaut vai ar vēlmi iestāties ES. Lielas investīcijas Latvijā ieplūst tieši vides sektorā. Gan attīrīšanas iekārtu celtniecībai, gan vides izglītībai. Tas ir spiediens no Eiropas, kas negrib dzīvot pie netīras Baltijas jūras. Viņi paši to ir krietni piesārņojuši un iegulda milzīgas naudas summas, lai samazināt kaitējumu dabai. Bet viņiem ir bezjēdzīgi mazāk piesārņot, ja mēs turpinām to darīt. Līdz ar to rūpe par mūsu dabu nav rūpe par mums, bet par viņiem pašiem. Tāpēc vides aizsardzības prioritāte ES ir izteikta,” skaidro Rīgas Zooloģiskā dārza izglītības un informācijas nodaļas vadītājs Ingmārs Līdaka.
Vēl nav novērtējuši
I.Līdaka saka, ka, vērojot, kā pašlaik veidojas valsts budžets, ir skaidrs viens – Latvijas ļaudis vēl nav novērtējuši nepieciešamību rūpēties par vides tīrību, par dabas rezervātiem, aizsargājamām teritorijām.
“Mums tas liekas utilitāri, jo esam nomocīti ar savām problēmām. Mums reizēm trūkst naudas maizei, kāpēc lai piekristu maksāt par dabas aizsardzību? Valdība var paļauties kārdinājumam aizmirst vides sektoru un palielināt pensijas vai finansējumu medicīnai. Bet ES prasības neļauj to darīt, jo tur vides aizsardzība ir prioritāte,” saka I.Līdaka.
Viņš pauž, ka mēs paši reizēm neapzināmies, kādas ir mūsu dabas bagātības. “Ja vienu Austrumvidzemes mežu mēs pārceltu uz Dāniju, tas būtu vissargājamākais rezervāts. Vācijā un Holandē – tāpat. Mūsu ezeri, purvi, meži – tā ir vērtība Eiropai. Mēs vēl neesam tik tālu “sacūkojuši” un izmainījuši vidi kā viņi. Līdz ar to mums ir iespējas nepadarīt savus mežus par koksnes ražošanas plantācijām,” saka I.Līdaka.
Ir jābūt egoistiem
Runājot par aizsargājamo dabas teritoriju paplašināšanu, kas pašlaik intensīvi notiek Latvijā, I.Līdaka saka: “Esam nabagi. Privātzemju saimniekiem par aizsargājamām teritorijām viņu īpašumos nevaram samaksāt tik, cik vajadzētu. Eiropā šādu pienācīgu kompensāciju izmaksa ir norma. Tā darbosies arī pie mums. Šobrīd vides aizsargātājiem ir jābūt egoistiem. Ir jāuzliek ķepa vērtīgajām teritorijām, lai tās neizmainītu.”
“Ir traģiski, ka šobrīd nav naudas, lai samaksātu kompensāciju tam cilvēkam, kam melnā stārķa ligzda viņa privātmežā liedz nodarboties ar mežizstrādi. Tas nav pareizi, bet naudas šobrīd nav. Taču, kad nauda būs, melnā stārķa ligzdas vairs nebūs, ja jau šodien to nenosargāsim. Tad nauda gulēs makā un to nebūs kam izmaksāt,” ir pārliecināts I.Līdaka.
Kamēr neuzbrēc Eiropa
M.Lielkalns saka, ka “labi vien būs, ja Latvija kļūs par ES dalībvalsti, jo mēs beidzot sakārtosim lietas, ko paši nevarējām izdarīt, kamēr mums neuzbrēc Eiropa”. Kad uzbrēks, tad mēs visu izdarīsim, kā nākas. I.Līdaka piemin kaut kur lasītu domu graudu: “Cilvēki, mīļie, ja mēs iestāsimies ES, mums būs daudz un smagas problēmas. Bet, ja mēs neiestāsimies, mums būs tikai un vienīgi problēmas.” Viņš uzsver, ka “normāliem latviešiem gaužām negribas zaudēt neatkarību un mentalitāte mudina nedarīt to, ko spiež darīt”.
Pēc I.Līdakas domām, iestāties ES mūs tomēr spiež par visām varītēm, neņemot vērā, cik tas ir vai nav loģiski.
“Nākamajām paaudzēm, maniem bērniem tur – ES – noteikti būs vieglāk nekā man,” saka I.Līdaka.
M.Lielkalns piebalso, ka “latvietis tomēr 100 gadus ir nosēdējis vācu idejās un, būdams pret, tomēr ir juties nosacīti labi, tad bija Krievzemes pakļautībā, bet tagad – tas pats turpinās, jo mēs it kā buntojamies, bet ejam uz turieni”. Un citas izejas jau arī neesot.
