Pļaviņu novada Vietalvas pagastā netālu no kādām mājām pirms dažām dienām tika manītas lāča pēdas. Lācis acīmredzot vēlējies iekļūt lopu aplokā, taču “atdūries” pret aploka elektrisko ganu un devies atpakaļ mežā. Arī mūsu puses mežos, jo īpaši Stradu, Daukstu un Litenes pagasta teritorijā mednieki arvien vairāk novēro gan lāča pēdu nospiedumus, gan arī pašus ķepaiņus.
Mednieku kluba “Ievugrava”, kura medību platības atrodas Stradu pagasta teritorijā, vadītājs Raivis Kundrats stāsta, ka arī pagājušajā svētdienā pie barotavas ir manītas lāča pēdas. “Pagājušajā vasarā, kad turpat līdzās tika būvēts meža ceļš, bieži smiltīs varēja novērot lācenes un lācēna pēdas. Tagad pavasarī mūsu platības pārstaigā viens lācis un viņš nav pārāk liels, tas varētu būt apmēram trīs gadus vecs,” stāsta R.Kundrats. “Ar katru gadu lāču kļūst vairāk un vairāk. Viņi nav vienkārši pārstaigātāji, bet jau ir iedzīvojušies te. Igaunijā, no kurienes viņi, visticamāk, ienāk, blīvums kļūst lielāks, tādēļ viņi iet uz citām vietām, bet te savukārt barības bāze ir pietiekama.” Mednieks gan norāda, ka lāči ir visēdāji – viņi var ēst gan medu, gan ogas, taču viņi ir arī plēsēji. “Citiem dzīvniekiem nepatīk, ka lāči uzturas viņu teritorijās, un viņi no turienes iet prom,” saka R.Kundrats.
Mednieku biedrības “Stradi” vadītājs Imants Akmentiņš stāsta, ka arī pie viņu barotavas pagājušajā sestdienā manīts lācis, bet pirms tam viens vīrietis bija manījis trīs lāčus uz Āboliņu ceļa apmēram trīs kilometrus no I.Akmentiņa mājām. “Šis cilvēks nebija mednieks, viņš sākumā domājis, ka tās ir meža cūkas, bet beigās tomēr sapratis, ka tie ir trīs lāči. Lāču pēdas var manīt vēl biežāk, jo īpaši pēc lietus,” saka I.Akmentiņš. Arī viņš atzīst, ka līdz ar lāču parādīšanos šajā pusē citi dzīvnieki iet prom. “Pie meža cūku barotavas mums tagad vairs nav nevienas meža cūkas,” saka I.Akmentiņš.
Arī Litenes pusē mednieki manījuši lāču pēdas pie meža cūku barotavas, lācis izstaigājot arī bebru alas. Litenes mednieks Juris Prokofjevs stāsta, ka viņš pats lāci redzējis aizpagājušajā gadā. “Pagājušajā gadā mēs manījām lāča pēdas arī, kad uzsniga pirmais sniegs. Viņš bija iegājis vienā meža masīvā, bet ārā pēdas neveda, tas nozīmē, ka viņš tur palika gulēt. Maija beigās un jūnija sākumā lāčiem sākas riests, iespējams, atkal kādu lāci varēs manīt,” stāsta mednieks. “Cilvēkiem nevajadzētu baidīties. Vesels, nesavainots lācis cilvēku neaiztiks. Lāči mūsu puses mežos ir bijuši vienmēr, pa kādam stāstam dzirdēts arī agrāk, taču tagad jau ir tik daudz, ka arvien biežāk viņi nonāk arī cilvēku redzeslokā,” spriež J.Prokofjevs.
Ziemeļaustrumu virsmežniecības inženieris medību jautājumos Laimonis Kļaviņš norāda, ka medniekiem ir taisnība un lāči tiešām ir manāmi arvien vairāk. “Taču cilvēkiem nevajadzētu uztraukties. Dzīvnieki tomēr arī izvairās no kontakta ar cilvēkiem. Protams, pilnībā izslēgt šādu iespēju nevar, tad satiekoties katram vajadzētu aiziet savu ceļu, bez liekām kustībām mierīgi atkāpties un doties prom,” saka L.Kļaviņš. Tas, ka lāči mums te ir, neesot nekāds pārsteigums. “Tepat aiz robežas viņu ir daudz, ja tur rodas pārapdzīvotība, viņi meklē, kur palikt, un atrod vietu šeit, jo biotopi šeit ir labi,” saka L.Kļaviņš.
