Skaudrām atmiņām apvīts gadu no gada atnāk 14.jūnijs – Komunistiskā terora upuru piemiņas diena -, kad atceramies tos cilvēkus, pret kuriem tālajā 1941.gadā tika veiktas represijas.
Šajā dienā daudzviet Latvijā notiek piemiņas pasākumi. Gadu no gada arī Gulbenē un Litenē pieminam sendienu notikumus un godājam mūsu tautiešu piemiņu. Vakar piemiņas pasākumos Litenē un Gulbenē viesojās arī augstas amatpersonas – Valsts prezidents Andris Bērziņš, aizsardzības ministrs Artis Pabriks, Nacionālo Bruņoto Spēku vadība, pasākumos piedalījās karavīri, zemessargi, jaunsargi, Virsnieku apvienības biedri, Politiski represēto apvienības biedri, novada vadības pārstāvji. Uz pasākumiem pulcējās arī vairāki simti gulbeniešu, novada iedzīvotāju un arī viesu no kaimiņnovadiem.
Prezentē grāmatu
Piemiņas dienas pasākumi iesākās ar grāmatas “Otrais pasaules karš un Latvija: notikumi un sekas 20.gadsimta 40.-60.gadi” prezentāciju. Gulbenes novada domes priekšsēdētāja Sandra Daudziņa grāmatas atklāšanas pasākumā stāstīja, ka pirms nepilniem diviem gadiem novada domē vērsās litenietis, vēsturnieks Jānis Zvaigzne ar ierosmi pulcināt cilvēkus plašākai diskusijai par traģiskajiem notikumiem Litenē 1941.gada 14.jūnijā. Šai iecerei atsaukusies Valsts prezidenta kancelejas Vēsturnieku komisija. Pagājušajā gadā 14.jūnijā Litenē notika zinātniskā konference, kurā ar lasījumiem un referātiem uzstājās vēsturnieki, muzeju darbinieki un interesenti, šie materiāli ir apkopoti grāmatas otrajā daļā. Šī sējuma pirmajā daļā ir pētījumi pēc Vēsturnieku komisijas pasūtījuma. Valsts prezidenta vēstures un mazākumtautību padomnieks Antonijs Zunda piebilda, ka šī sējuma tapšanā roku ir pielikuši 20 pētnieki, un tas ir internacionāls projekts, jo bez Latvijas vēsturniekiem tajā ir piedalījušies arī vēsturnieki no Krievijas, Amerikas Savienotajām Valstīm un Apvienotās Karalistes. Sējumā ir publicēti arī litenieša Jāņa Zvaigznes un Gulbenes novada Vēstures un mākslas muzeja vēstures nodaļas vadītāja Anatolija Savicka raksti. Ikviens tika aicināts izlasīt šo grāmatu, kas varētu sniegt daudz plašāku redzējumu uz tālaika notikumiem. Gulbenes novadam tika dāvātas četras grāmatas, kuras ikvienam būs pieejamas gan Gulbenes bibliotēkā, gan arī Litenes un, iespējams, vēl kādā pagasta bibliotēkā.
Uzdod jautājumus
prezidentam
Valsts prezidents Andris Bērziņš, uzrunājot cilvēkus, aicināja izvērtēt 1941.gada notikumu mācības un nepieļaut to atkārtošanos nākotnē. Valsts prezidents vairākkārt atkārtoja, ka šajā brīdī Latvijai ir jāanalizē tālaika vēstures notikumi, faktori, kas tos izraisīja, un arī valsts varas tālaika uzbūves modelis, kurš zināmā mērā neļāva pavērst vēsturi citā virzienā. Viņš arī atzina, ka tālaika vēstures notikumi vēl nav pilnībā izpētīti un vēsturniekiem būtu jāiegulda liels darbs, lai to paveiktu nākotnes vārdā.
Klātesošajiem bija iespēja uzdot jautājumus Valsts prezidentam. Viņam tika jautāts gan par 1941.gada notikumiem, gan arī par šībrīža aktualitātēm Latvijā.
(Turpinās no 1.lappuses)
Atbildot uz jautājumu par iespējamo nākamo krīzes vilni Andris Bērziņš teica: “Ja Eiropas lielās varas rīkosies saprātīgi, tad Eiropas situācija ir nostabilizējama, ja ne – sekas ir neprognozējamas.” Viņš piebilda, ka šis gads būs izšķirošs un Latvijas prioritāte ir ekonomiskā situācija un tas, ka Latvija ar savu rīcību ir ieguvusi ļoti labu reputāciju gan Eiropas, gan pasaules līmenī. A.Bērziņš teica, ka mazām valstīm nav viegli iegūt labu reputāciju, bet mums tas ir izdevies, tomēr vienlaikus mums ir daudz darāmā.
Prezidentam tika jautāts arī par patriotiskās audzināšanas nozīmi Latvijas skolās un jaunās paaudzes izglītošanā, par prezidenta Kārļa Ulmaņa rīcību 1941.gadā un reģionālo reformu Latvijā. Valsts prezidents īpaši uzteica reģionālo reformu Gulbenes novadā, kur novads ir faktiski izveidots uz bijušā Gulbenes rajona bāzes un ļoti veiksmīgi darbojas un attīstās. Savukārt atbildot uz jautājumu par militāro un patriotisko audzināšanu, viņš uzteica Latvijas profesionālo armiju, kas šobrīd ir izveidota un godam pārstāv Latviju ne tikai iekšzemē, bet arī starptautiskajās operācijās. Atbildot uz jautājumu par pirmskara Latvijas vadītāju rīcību 1941.gadā, Bērziņš teica: “Es negribu nevienu cilvēku vainot, tas bija ļoti sarežģīts laiks, un lēmumi bija ļoti smagi, bet mums noteikti ir jāizvērtē, vai varas apjoms, kas tolaik bija viena cilvēka rokās, sekmēja Latvijas neatkarības saglabāšanu vai arī tam bija pretējs efekts.”
Pēc tikšanās kultūras centrā augstās amatpersonas devās uz piemiņas brīdi pie Gulbenes dzelzceļa stacijas. Klātesošos šajā pasākumā kā allaž uzrunāja Politiski represēto apvienības Gulbenes nodaļas vadītāja Aira Anča: “1941.gada 14,jūnija traģiskie notikumi atstāja dziļas un neizdzēšamas pēdas mūsu tautas vēsturē. Latvijas armija gandrīz tika iznīcināta, tās labākie, gudrākie prāti tika nošauti un aizvesti svešumā. Tik daudzas ģimenes tika izpostītas. Daudzu gadu garumā cilvēki gaidīja atgriežamies savus tuviniekus, bet lielākā daļa tā arī nesagaidīja. Laiks dziedē brūces, vien nezūd atmiņu smagums. Šodien mēs domās esam ar tiem, kas nepārnāca, un ļoti ticam, ka vēsture neatkārtosies un mūsu bērniem un mazbērniem nebūs jāpiedzīvo šīs liktenīgās traģēdijas.”
“Kā gan mēs citādi varam saukt to, ka svešas valsts karaspēks pāriet mūsu valsts robežu, iznīcina mūsu cilvēkus, izved Latvijas pilsoņus no viņu pašu valsts, kā mēs citādi to varam saukt, ja ne okupācija? Man ir ļoti žēl, ka ir pagājuši desmitiem gadu, kopš šā brīža, bet vēl jo projām cilvēki, kas ir bijuši saistīti ar šo režīmu, nav spējīgi atzīt to,” teica aizsardzības ministrs A.Pabriks. “Bet es ļoti ceru, ka šī diena tomēr pienāks. Tikmēr mums ir jāmācās no šīs pieredzes, mēs nedrīkstam vairs pieļaut šādus notikumus.” Ministrs piebilda, ka Latvijas armija iespēju robežās noteikti bruņosies, jo Latvijas armijai ir jāgarantē, ka ar mums nekas nenotiks. “14.jūniju mēs pieminam arī 80.gadu notikumu dēļ. Mēs bijām tie, kas, pateicoties šīm atmiņām par izsūtījumu, spējām sacelties pret šo režīmu un sagraut šo impēriju. Ir jāsaka paldies tiem represētajiem, ka tieši viņu sāpju un pārdzīvojumu dēļ nākamās paaudzes spēja pulcēties Rīgā un spēja panākt, ka valsts atkal ir atjaunota.”
Dziļā cieņā gan pie piemiņas akmens dzelzceļa stacijā, gan arī Litenes kapos Latvijas armijas karavīru piemiņas vietā sagūla ziedi. Vēlāk visi interesenti un arī augstās amatpersonas pulcējās Latvijas armijas nometnes vietā Litenē pie atmiņu ugunskura, lai dziedātu dziesmas un ļautos atmiņu stāstiem.
