Pauls Lasmanis ir gulbeniešiem labi pazīstams cilvēks, jo savulaik bijis viens no pirmajiem laikraksta “Dzirkstele” redaktoriem, strādājis rajona izpildkomitejā, palīdzējis veidot un vadījis Gulbenes vēstures un mākslas muzeju.
Pauls Lasmanis ir gulbeniešiem labi pazīstams cilvēks, jo savulaik bijis viens no pirmajiem laikraksta “Dzirkstele” redaktoriem, strādājis rajona izpildkomitejā, palīdzējis veidot un vadījis Gulbenes vēstures un mākslas muzeju. Viņš ir arī mīlošs tēvs, vectēvs un vecvectēvs.
14.decembrī P.Lasmanim palika 80 gadi, bet kopā ar tuviniekiem, draugiem, bijušajiem kolēģiem un paziņām jubilārs ir šodien. “80 gadi cilvēkam ir liela dāvana. Nekad nedomāju, ka mūžs būs tik dažādiem notikumiem pārpilns,” dzimšanas dienas priekšvakarā teica jubilārs.
Divu amatnieku dēls
“Nācu pasaulē Talsu rajona Laucienas pagastā 1925.gadā amatnieku ģimenē. Māte bija audēja, tēvs – mūrnieks. Pēc manas piedzimšanas tēvs izlēma, ka ir vajadzīga zemnieku saimniecība. Vecāki ar bankas aizdevuma palīdzību kļuva par 17 hektāru lielas zemnieku saimniecības īpašniekiem, bet pēc divarpus gadiem tēvs nomira, tāpēc bērnība nebija viegla,” atceras Pauls. Septiņu gadu vecumā viņš sācis iet skolā. “Man skolā patika, lai gan mācījos vidēji, bet pirms 6.klases beigšanas biju iecerējis, ka man jākļūst par labāko, tāpēc cītīgi mācījos. Līdz skolai mēroju septiņus kilometrus, bija nopirkts arī velosipēds. Tajā dienā, kad notika pirmais pārbaudījums, saslimu, un mani aizveda uz Talsu slimnīcu, tāpēc izglītības dokumentā bija septiņi četrinieki un septiņi piecnieki,” stāsta Pauls. Veselības dēļ viņam vajadzējis aizmirst par mācībām ģimnāzijā, notikumus koriģējušas arī varas maiņas valstī.
“Vācu armijā mani neiesauca, jo biju augumā par īsu un vieglu, tāpēc atvēlēja divus gadus veselības uzlabošanai,” atceras jubilārs. Kad vēlākajos gados Paulam jautājuši, kādā armijā viņš savulaik dienējis, Pauls atbildējis, ka vācu armija bērnus dienēt neņēmusi, bet Padomju Armijai viņš bijis par vecu.
Tikšanās ar žurnālistiku
Dažus gadus pēc kara, kad Laucienā dibināts kolhozs, Pauls, būdams 23 gadus vecs puisis, piekritis strādāt par pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieku. “Tolaik visi pagasta deputāti bija pusmūža cilvēki, tāpēc manu kandidatūru lika uz balsošanu, jo bija šaubas, ko jauns puika spēs,” stāsta Pauls. Ievēlētajā amatā, nebūdams pat komjaunietis, viņš nostrādājis līdz pagasta likvidācijai 1950. gada janvārī. Tad, kad citi stājušies partijā, Pauls – komjaunatnē. Pēc dažu mēnešu darba Talsu rajona izpildkomitejā Paulam izteikts priekšlikums strādāt jaunizveidotās Mašīnu – traktoru stacijas politnodaļas avīzē.
“Līdz tam neko nebiju rakstījis, vienīgais kā komjaunatnes darbinieks – dažas nelielas informācijas. Tolaik avīzes redaktoru darbam apstiprināja partijas centrālā komiteja. Iznāca tā, ka persona, kas bija paredzēta šim amatam, apstiprinājumu neguva, bet avīzei, kas sākuma bija tikai viena lapa, vajadzēja iznākt. Mani izsauca uz Talsu rajona partijas komiteju, kur saņēmu tiešu norādi: “Būsi par avīzes redaktoru?” Bildu, ka neko no šā darba nesaprotu, ka man ir tikai sešu klašu izglītība,” stāsta P.Lasmanis. Bez viņa redakcijā strādājusi sekretāre, kas no dejošanas sapratusi vairāk nekā no avīzes, un tikko vidusskolu beidzis literārais sekretārs. Pēc divu gadu darba viņš sapratis, ka ir vajadzīga izglītība, bet ar sešu klašu izglītību Pauls par to varējis tikai sapņot, tāpēc viņš lūdzis rast iespēju mācīties kursos. Kursu laikā viņš apprecējies ar kursabiedri Alīdu, kuras nu jau vairākus gadus nav šajā pasaulē.
Pēc 14 gadiem
Pēc kursu beigšanas jaunā ģimene saņēmusi centrālkomitejas norīkojumu darbā uz Siguldu, kur Paulis bijis avīzes redaktors. Šajā amatā nostrādāt iznācis tikai nepilnu gadu. “Mani nosūtīja uz Varakļāniem. Ko es varēju iebilst – redaktors bez izglītības. Tam bija arī savs labums, jo iepazinu latgaliešu viesmīlību, arī redakcijā kopā ar mani strādāja prasmīgi žurnālisti,” stāsta jubilārs. 1954. gadā Pauls gandrīz 30 gadu vecumā sācis mācīties vidusskolas 8.klasē. “Kā pirmajos mēnešos jutos skolā, varat tikai iedomāties, tomēr 8.klasi sekmīgi pabeidzu un grasījos turpināt mācības, bet pavasarī likvidēja Varakļānu rajonu un saņēmu piedāvājumu strādāt Viļānos. Atkal neko nevarēju iebilst. Arī par mācībām kādu laiku nebija, ko domāt, jo uz darbu Viļānos braucu ar sabiedrisko transportu, kas reizēm kursēja, reizēm ne, tāpēc dažkārt nācās gulēt pat redakcijā uz rakstāmgalda,” stāsta P.Lasmanis. 1960.gadā ar vidusskolas diplomu un sudraba medaļu kabatā Pauls devies uz Ļeņingradu, lai iestātos augstākās partijas skolas žurnālistikas nodaļā. “Krievu valodu biju mācījies tikai nedaudz, bet mācības partijas skolā notika krieviski,” stāsta Pauls. Dzīves apstākļu dēļ studijas vajadzēja turpināt neklātienē. Sekoja atgriešanās Latvijā un norīkojums darbā par redaktora vietnieku Gulbenes rajona avīzē “Dzirkstele”.
Pakļaujas bez ierunām
P.Lasmanis atceras, ka viņam vajadzējis kļūt par redaktores Ilgas Zvirbules vietnieku, bet noticis tā, ka redaktorei vajadzējis doties uz Maskavu, bet Paulam vajadzējis kādu laiku vadīt laikraksta izdošanu, redakcija tolaik atradusies pašreizējās Vītola izdevniecības ēkas otrajā stāvā.
1967.gadā, sākoties rajonu reorganizācijai, viņš saņēmis piedāvājumu strādāt rajona izpildkomitejā, negribēdams šķirties no darba redakcijā. 17 gadi izpildkomitejas darbā pagājuši kā viena diena.
Ar smaidu viņš šodien atceras dažādus atgadījumus redakcijas darbā, kas varējuši beigties pat ar atbrīvošanu no darba. “5.decembris bija Staļina Konstitūcijas diena. Avīzes pirmajā lappusē bija jāliek liela Staļina bilde. Gadījās, ka laikraksta iespiešanas laikā tipogrāfijā bija sapresējis papīrs un vienai loksnei uz Staļina kakla bija balta svītra. Šo eksemplāru kāds bija aizsūtījis uz centrālkomiteju. Labi, ka tiku cauri ar rājienu.”
Iesaka Nikolaju Stepanovu
“Varbūt mans darba mūžs aizritēja, kā šodien saka, nepareizā laikā, varbūt kāds bilst, ka esmu nodevējs, bet, ja nebūtu mēs, būtu citi. Cilvēkiem nebija izvēles: kur sūtīja, tur bija jāiet. No darba izpildkomitejā aizgāju gadu pirms pensijas vecuma sasniegšanas. Līdz 1987.gadam izpildkomitejā varēja strādāt latvieši, bet tad no augšas saņēmām rīkojumu, ka nākamajā sasaukumā vismaz vienam jābūt krievu tautības cilvēkam. Izteicu priekšlikumu, ka atteikšos no amata, bet manā vietā ir piemērota kandidatūra – Nikolajs Stepanovs,” stāsta P.Lasmanis.
Ar patiku jubilārs atceras piecus muzejā nostrādātos gadus. Sirmais vīrs nenoliedz, ka pirmajos gados pēc aktīvo darba gaitu pārtraukuma juties slikti. “Protams, bija piedāvājumi no dažādām partijām, bet tos noraidīju. Es neciešu tos cilvēkus, kas krasi maina savu pārliecību,” saka P.Lasmanis.
