Lasu, ka Latvijā ir daudz sniega un auksts. Vācijas televīzija arī rāda šejienes sniega haosu.
Lasu, ka Latvijā ir daudz sniega un auksts. Vācijas televīzija arī rāda šejienes sniega haosu. Kādai paziņai Bavārijā, ar kuru vakar sazvanījos, esot trīs ceturtdaļmetra dziļas kupenas, bet mums – pilnīgi nekā. Žēl mūsu bērnu, kas sniegu šajā Vācijas nostūrī redzējuši tikai vienu reizi pirms daudziem gadiem. Un otru reizi – Šveicē.
Uz tavu lūgumu par to, kā latvieši Vācijā svin Ziemassvētkus, pat nevaru atbildēt, jo tā īsti jau nemaz nesvin… Latviešu šeit kļūst aizvien mazāk. Vecie aiziet, un jauni trimdinieki, loģiski, klāt nenāk. No Latvijas pēdējā laikā iebraukušo latviešu gan šeit apkārtnē, tāpat kā citur, droši vien ir lērums, bet viņus mūsu sabiedrībā neredz. Jāņos Annabergā (tā ir baltiešu pils mežā pie Bonnas, ko vada latvietis Andrejs Urdze) pērn bija sabraukuši ap 200 jāņabērnu, tātad tik liels “potenciāls” mums šai apkārtnē apmēram simts kilometru rādiusā acīmredzot ir. Ķelnē 18.novembra dievkalpojumā bija kādi piecdesmit, Ziemassvētku vakarā – ap divdesmit pieci. Tai vakarā vismaz mums ir sava tīri “organizatoriska” problēma. Ar manu mammu esam kopā seši cilvēki, bet aizbraucām tikai trīs: māte – viņai ir astoņdesmit seši gadi, es un viens dēls. Mana sieva tomēr ir namamāte, un tai dienā ir tik daudz ko darīt un gatavot, ka neiznāca laika braukt mums līdzi uz baznīcu.
Zinu, ka arī citiem latviešiem tai svētku burzmā ir problēmas ap pulksten septiņpadsmitiem atbrīvoties no šiem Ziemsvētku gatavošanas darbiem, tik agri smuki apģērbties un braukt uz baznīcu. Parasti vēl ir tik daudz darbu: starp divpadsmitiem un vieniem kopīgi pušķojam eglīti, pēc tam paēdam vieglas pusdienas.
Tad katrs sāk “šiverēties”, tas ir, gatavoties vakaram, meklēt paslēptās dāvanas. Velga, piemēram, tikai vienu dienu par vēlu atrada kādu pārāk labi noslēptu dāvanu – proti, katrs bērns un vecmāmiņa saņēma tā saucamo “starter kit” – jauno EIRO naudas paciņu par divdesmit markām, kas ir 10,23 eiro vērtībā.
Mums vēl ir specifiska situācija, proti, puiši tai vecumā, ka labprāt guļ līdz agrai pēcpusdienai… Piedevām vēl šogad uz Ziemsvētkiem sev uzdāvinājām jaunu datoru. Mana darba istaba izskatās kā karalauks.
Vispār Vācijā latviešu trimdinieki ir ļoti izkaisīti. Lielākie centri vēl sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados bija Hamburgā – līdz tūkstoš latviešu, Minhenē – ap seši simti, bet citur tikai ap pāris simtu latviešu. Toreiz tas bija labi, jo visur kaut kas notika – uzstājās teātra grupas, kori, tautas deju kopas. No Anglijas tautieši brauca vairāku nedēļu turnejā pa Vāciju.
Ziemsvētku vakarā pēc dievkalpojuma no mūsu labā drauga Klāva Bērziņa nopirku jauno Baznīcas gada grāmatu. Redzu, ka Vācijā formāli skaitās desmit luterāņu mācītāju, bet no viņiem tikai septiņi ir aktīvi. Viena trešdaļa no šīm draudzēm vispār pastāv vairs tikai uz papīra. Ķelnes draudze ir vidēja lieluma, 24.decembrī sanāca divdesmit pieci cilvēki…
Sarūgtina , ka no Latvijas šajos laikos iebraukušie latvieši tik maz piedalās Vācijas latviešu sabiedriskajā dzīvē. Ļoti skumdina, ka tādējādi vairums no viņiem Latvijai ir zuduši, jo atrod šeit labu darbu. Citādi tas droši vien ir ar studentiem un auklītēm, ja studijas vai darbs ģimenē beidzas, viņiem ir jāatgriežas Latvijā.
Laikam jau latvietība kā tāda aizbraucējiem no Latvijas nav dzīves proritāte, viss pakārtots vienīgi labklājībai. Tas laikam ir saprotams, ievērojot apstākļus dzimtenē. Citām tautām viss notika pakāpeniski, jo Rietumeiropas robežas jau trīsdesmit gadus ir vaļā. Ķelnē ir tūkstošiem turku. Tas pats pirms tam bija ar itāļiem un spāņiem, kuru arī Vācijā ir simtiem tūkstošu. Tā acīmredzot ir parastā ekonomiskā emigrācija. Starpība tikai tā, ka latvietis sava “āriskā” izskata dēļ vieglāk var pazust Rietumeiropas katlā.
Mīļi sveicieni no Reinas upes zaļās ielejas!
Ģirts no Rietumeiropas balkona
