Mana baltā sērdienīte,
Mana latvju valodiņa,
Īsu brīdi brīvi skanot,
Simtiem gadu kaktā tupot,
Izmācīta laipot, noliegt
Savas mēles daiļumiņu,
Nedzirdīgām ausīm klausīt,
Kā skan skaņās valodiņa.
Māte teica drūmu vēsti:
“Latvju mēli nekustināt,
Svešā mēlē domāt, runāt
Spiesti bijām, skolā ejot.”
Nu tā baltā sērdienīte
It kā brīvi vaļā laista,
It kā paši atzīt drīkstam,
Cik tā daiļa citu vidū.
Tomēr bargi pirkstu krata
Liela ķetna, bail no tādas!
Kā glābt mūsu sērdienīti,
Mūsu latvju valodiņu?
