Uzņēmējai Līgai Adamovičai vecāki vārdu devuši, lai ģimenē Jāņi vienmēr būtu gaidīti un mīļi svētki. Rados bija gan Jānis, gan Pēteris, tādēļ vajadzējis Līgu.
Uzņēmējai Līgai Adamovičai vecāki vārdu devuši, lai ģimenē Jāņi vienmēr būtu gaidīti un mīļi svētki. Rados bija gan Jānis, gan Pēteris, tādēļ vajadzējis Līgu.
“Man bija kādi pieci vai seši gadi, kad braucām pie krusttēva uz Nagleni. Tur bija liela, kārtī piestiprināta muca, kas dega visu nakti, bija gardi speķa pīrāgi un alus. Klusītēm, paslepus pa radio klausījāmies līgodziesmas. Vectēvs bija kārtīgs dziedātājs un vēlējās, lai dziesmas skan,” atceras Līga.
Arī tagad Līga ar prieku gaida šos svētkus. Tie ir ģimeniski svētki, kad ciemos atbrauc draugi, radi, dēli ar ģimenēm. Līst vai nelīst, svētki jāsvin zem klajas debess līdz rīta gaismai. “Kad tikko bijām uzcēluši privātmāju, svinējām Jāņus. Lija lietus, bet bija silti. Dārzā jau bija pirmās sarkanās zemenes, un tās mēs ēdām ar skābu krējumu un cukuru. Par šo vakaru palikušās mīļas atmiņas,” atceras L.Adamoviča.
Līga atzīt, ka Jāņu nakts burvība ir jāizjūt un gulēt iet nedrīkst. “Kā es gribētu sagaidīt vienu Jāņu rītu ar saulīti debesīs, nevis ar lietus mākoņiem!” atzīst Līga.
Skolas laikā viņa kopā ar draudzenēm, vēlēdamās ieriebt īgnam un dusmīgam kaimiņam, saplūkušas meijas un jāņuzāles. Ar tām aizsējušas un aizsprostojušas kaimiņa māju durvis, cerot, ka vientuļais vīrs ir mājās un tagad tur būs ieslodzīts uz mūžiem. Bet kaimiņš nebijis mājās un, pārnākot no līgošanas, par izdaiļotajām durvīm bijis tik priecīgs, ka visiem bērniem nopircis konfektes. Neizdevās ieriebt, bet iznāca izlīgšana.
“Visiem Gulbenes rajona līgotājiem šajos svētkos novēlu priecīgi izlustēties pēc sirds patikas un sagaidīt Jāņu dienas rītu. Tad, kad dabā viss apkārt zied un ir tik īsa un gaiša nakts, ļauties tās burvībai un justies laimīgiem,” novēl L. Adamoviča.
