Valsts garīga atdzimšana sākas ar ģimenes garīgo atdzimšanu un atjaunošanos. Atmoda nevar notikt, ja ģimenes ir saārdītas.
Valsts garīga atdzimšana sākas ar ģimenes garīgo atdzimšanu un atjaunošanos. Atmoda nevar notikt, ja ģimenes ir saārdītas. Izrādās, ka mūsu personiskā dzīve nav nemaz tik personiska, ja tā sev visapkārt rada tik daudz problēmu un satricinājumu.
Atrisinājums ir Dievišķās kārtības, kuru esam minuši kājām, ignorējuši un nicinājuši, atjaunošanā. Ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. Vecāku personiskā dzīve – tā ir sēja. Bērnu personiskā dzīve – tā ir pļauja.
Satiekoties ar jauniem un veciem, bagātiem un nabagiem, kristīgiem un nekristīgiem cilvēkiem, var atklāt, ka problēmu iemesls vairumā gadījumu ir ģimene. Vieta, kuru Dievs bija iekārtojis baudai, priekam un mierinājumam, ir pārvērtusies par nebeidzamu ciešanu un asaru vietu, par kaujas lauku, kur līst asinis un iet bojā cilvēki. Ne reizi vien ir nācies dzirdēt, kā bērni apsūdz vecākus, bet vecāki lād bērnus.
Cilvēki izmisīgi meklē ļauno, vainīgos, it kā tas būtu problēmas risinājums. Bet apvainojumi konfliktus neizdzēš. “Ļaunie” uz apsūdzēto sola ir ilūzija, kura mūsu dzīvē neko nemaina.
Pasaulē viss ir nosacīts. Šodien tu esi tiesnesis, rīt – tiesājamais. Ļaunu nevar uzvarēt ar ļaunu.
Par noziedzniekiem nepiedzimst, par tādiem kļūst. Tieši tāpat par svaidītiem kalpotājiem neviens nepiedzimst. Viņus izaudzina, māca un gatavo. Bērniem jāzina sava priekšvēsture, savas garīgās saknes. Jāpazīst savu vecāku ticība, jāpazīst Bībeliskais Dievs, kurš radījis debesis un zemi, un cilvēku pēc sava tēla un līdzības, kurš uz šo zemi sūtīja Jēzu Kristu, lai cilvēkus izglābtu no grēka un elles mokām. Bērniem jāzina, ka par viņu glābšanu samaksāta pilna cena, ka arī viņiem debesīs ir labs Tēvs, kurš viņus mīl un par viņiem rūpējas. Vai mēs to gribam vai ne, mums kā vecākiem vienkārši ir pienākums kļūt par pirmajiem savu bērnu skolotājiem un garīgajiem audzinātājiem.
Ne mantojuma ceļā bērni kļūst ticīgi, viņiem jādzird Dieva Vārds no saviem vecākiem un jāredz viņu labā uzvedība. Vecākiem jākļust par piemēru, kam līdzināties.
Ne jau pasaciņām par balto vistiņu, ne jau Disneja varoņu bazgalīgajām pakaļdzīšanās un vajāšanas ainām ir jāpiesātina mūsu bērnu apziņa. Lai tavā mājā valda Dieva Valstības atmosfēra, lai tur dzirdami Bībeles un evaņģēlija stāsti.
” … tie tev jāpiekodina taviem bērniem un par tiem tev jārunā tavās mājās un tavos namos arī tad, kad tu esi apsēdies vai ej pa ceļu, tev guļoties un tev ceļoties”, ” tāpēc, ka ticība nāk no dzirdēšanas, bet dzirdēšana no Dieva vārda.” ( Rom. 10:17)
Dievs, svētī katru ģimeni! Dievs, svētī sabiedrību un visu valsti kopumā!
