Gulbeniete Elza Vilciņa zina stāstīt, ka vārdu viņai izvēlējies tētis. Viņa lepojas ar to. “Prieks, ka šis vārds atkal kļūst populārs. Vecāki savas meitas izvēlas saukt par Elzām,” saka sieviete. Savu vārdu viņa uzskata par skanīgu, lakonisku, skaidru un latvisku. Tas liek viņai būt atbildīgai, un Elza ir savas valsts patriote. Tā ir patiesība, ko, kā uzsver pati, “nevar grozīt”. Arī viņas krustmāte, arī Elza, kurai par godu savulaik mantojumā dots vārds krustmeitai, esot bijusi tāda – sieviete ar raksturu.
“Man nepatīk čīkstēšana par to, cik grūti šodien daudziem klājas. Protams, ka ir grūti! Taču saku, ka visiem šodien ir jāiet vēlēt par 10.Saeimu! Mums ir jācīnās par savas valsts pastāvēšanu tāpat, kā ikdienā mēs katrs esam raduši cīnīties paši par sevi. Ja necīnīsimies, nekā nebūs,” saka Elza. Viņa gan juku, gan Atmodas laikā bija to latviešu pirmajās rindās, kas bija gatavi celties un krist par Latvijas neatkarību. Braukusi uz barikādēm.
Tomēr arī Elzai šodien sāp atziņa: “Ko es panācu Latvijā? Nabadzību!” Nekad līdz šim dzīve Latvijā viņai nav likusies tik grūta kā tagad, kaut savā laikā viena pati ir uzaudzinājusi divus bērnus, izskolojusi mazbērnu. Elza visu mūžu ir strādājusi, arī vecuma pensijas gados. Viņa strādātu arī tagad, 79 gadu vecumā, ja vien būtu tāda iespēja. “Pie manis dzīvo dēls, kam 57 gados nav nekādu izredžu atrast darbu. Par to sirds sāp visvairāk. Ja mums nebūtu dārza, kur izaudzēju savu kartupeli, savu burkānu, savas ogas, tad klātos pavisam bēdīgi. Darbs dārzā arī uztur tonusā. Es neesmu radusi dzīvot ar klēpī saliktām rokām. Tāda dzīve padara mani slimu. Kad es darbojos, man dzīve liekas ļoti skaista,” saka Elza. Viņa tic, ka Latvija un tās iedzīvotāji piedzīvos labākus laikus. “Mēs nevaram dzīvot tikai uz parāda, mums jāpelna nauda pašiem!” viņa saka. Elza brīnās, ka atjaunotās Latvijas brīvvalsts laikā ir uzradies tik daudz miljonāru. Tas viņai liekas negodīgi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka caurumi valsts budžetā palaikam tiek lāpīti no pensijām.
