(Turpinās no 1.aprīļa)
2008. gads atnāca ar literārām cerībām. Ziemā satrāķelēts jauns romāns ,,Nenosodi mani” un nosūtīts uz “Latvijas Avīzes” romānu konkursu. Ir ko gaidīt, jo laimēt loterijā var tikai tas, kas nopircis kaut vienu biļeti. Kaut gan ir tādi teicieni: ,,Uz laimi visi cer, kas spēlē, bet visiem laimēt – tas nav ļauts.” ,,Cerība – muļķa mierinājums.” Es cerēju ne jau pirmo reizi. Lai ari spārni nav tie stiprākie, pats lidojums rada emocijas. Cerības bieži pieviļ, bet tās ir skaistas dzīves pavadones. Ar labām domām un darbiem mēs krāsojam savas dienas, un labi, ja krāsas nav tikai divas: baltā un melnā. Manas dienas vēl ir krāsainas, un es redzu, cik skaista ir daba, cik fantastiskas ir krāsu rotaļas mežā, laukā un debesīs, un reizēm arī sapņos. Tas viss prasās uz papīra. Iedvesma nekad nesēž plikos krūmos, bet atnāk īstajā laikā un vietā. Notikumi un pārdzīvojumi krāso dzīves un spilgtina emocijas.
Arī trīs gadu jubileja trīnēm iekrāsojas vai visās varavīksnes krāsās. Galvenais, ka meitenes gan fiziski, gan psihiski veselas, katra ar savu raksturu un divas pat vienādas kā ūdens piles. Reizēm jaucu, kura ir kurā un pārprasu: tu esi Anda vai Ance? Agate ir skatā citādāka, arī augumā pārāka. Mazmeitas brūnās, vai akla, ka nezinu, kura ir kura. Tūliņ pēc piedzimšanas viņu tētis slimnīcā rakstīja uz mazo pamperiem, kā kuro sauc, un esam pārliecināta, ka vārdi nav sajukuši. Gan jau skolā kādreiz meitenes piemānīs arī skolotājus! Bieži dzirdēts par dvīņu aušībām, un tikai ģimenēs, kuras audzina šos dabas fenomenus, zina, cik ikdiena ir grūta un cik svētki skaisti, kad tevi apkampj sešas mazas rokas un trīs acu pāri veras lielajā pasaulē. Ir jau pierasts, ka pa brīdim, meitenēm augot, vajag uzreiz visu pa trim: trīs zābaku pārus, trīs kombinezonus un tā tālāk. Vietējie ļaudis un radinieki nosponsorē kādu vajadzīgu lietu vai kādu nieciņu bērnu priekam. Tas bijis tik mīļi un aizkustinoši. Sirmā pensionāre no kaimiņu pagasta – Medņu māte – no savas pensijas regulāri atlicināja līdzekļus ,,sev un bērniem par prieku”. Jau kādu laiku māmuļa raugās no paradīzes dārza, kur viņa droši vien mīt. Labestība, sapratne un mīļums ir lielākais, ko cilvēks cilvēkam spēj dot.
Neaizmirstams notikums bija meiteņu kristības. Neesam ļoti reliģioza ģimene, bet vecvecmāmiņai Grietiņai tie bija lieli svētki, un arī mēs izjutām sirdsmieru un svētku prieku. Dzīve ir pierādījusi, cik ļoti bērni gaida krustvecākus, kā ilgojas satikties vai doties ciemoties. Krustvecāku pienākums ir aizvietot vecākus, ja dzīvē tas pienākas. Krustbērniem pieaugot, savukārt nāktos rūpēties par šiem otrajiem vecākiem viņu vecumdienās un nedienās. Trīnes dabūja jaukus krustvecākus, un prieks, ka gadiem ejot, atbildības saites abpusēji nostiprinās. Arī jaunākā meita reizē ar bērniem nokristījās. Mēs ar vīru arī esam kristīti, jo piedzimām pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, kad bērnus kristīt bija tradīcija. Mans Dievs ir pārliecība, ka viss sliktais nāk atpakaļ. Ar saviem ļaunajiem darbiem nevajag izaicināt to, ko uzskatām par augstāko taisnīgumu. Kopš bērnības zinu Tēvreizi. Svētdienās paklausos radio dievkalpojumus un cienu nesamākslotas svētrunas. Vienmēr līdzi nēsāju kādu amuletu, ko man uzdāvināja sen atpakaļ, un tas rada drošības sajūtu. Pasaulē būtu mazāk noziedzības, ģimenēs mazāk ekscesu, ja cilvēkiem kopš bērna kājas būtu ieaudzinātas patiesības jūtas. Mainās pasaule un pieaug parādība, ko sauc par globalizāciju, un zūd nacionālie un reliģiskie tikumi, kas rada drošības sajūtu.
Vai vairs kādu satrauc parādība, kas nu jau dziļi iesakņojusies sabiedrībā – humpalu “sekend hend”, jeb lietoto apģērbu tirdzniecība? Liekas, vai visa tauta ir krāmējusies dažādo lietoto preču kaudzēs, kaunējusies, samierinājusies un arī iecienījusi šo preci, ja acis tur vaļā, un ir taču tāda nodarbe, ko sauc par šopingošanu. Tad atbrīvojas sasprindzinātie nervi, tā ir gan izklaide, gan vajadzība. Pirmo reizi sakāros ar šo nozari tūliņ pēc kolhozu likvidācijas. Pirmie uzņēmīgie šī vēlākā rūpala – biznesa cilvēki – uz bijušo kolhoza kantori atveda kvalitatīvas drēbes, tomēr lietotas, un daudzi pagasta ļaudis rauca degunus: ,,Lupatas! Es ne mūžam…” Tomēr nekad nesaki – nekad. Tagad izskaitļots, ka vidēji katrs iedzīvotājs iegādājas 2,5 kg lietoto apģērbu gadā.
Pie daudz kā esam pieraduši, iepazinuši un atklājuši kā pozitīvo, tā negatīvo, saistītu ar šo ,,otro roku”- lietoto preču pielietošanu. Vieniem tā ir iztikšana, citiem – izklaide, bet vēl citiem – atkarība. 2008.gadā gaidījām ciemos mazmeitu, kopā ar draugu ārzemnieku. Tā sakot, pirmo reizi tik tuvu nācās iepazīt svešinieku, kurš nopietnos nolūkos ieskatījies mūsu mazmeitas sirdī. Uzmetot acis savam mājas necilajam interjeram, nācās atzīt, ka daudz kas ir nolietojies un izmetams. Protams, vietā liekot lietotās lietas – dažas mēbeles. Sacīts, darīts! Ne bez grūtībām atradām, atvedām mājās noskatīto, dažas vecās mēbeles izvācām, jauniegādātās nolikām vietā. Arī dārzs dabūja oriģinālus āra krēslus. Sakārtojām jauno interjeru, lai būtu “kā pie cilvēkiem”, kad ārzemnieki brauc. Atbrauca gaidītie viesi, viss jauki: ,,Dārzā zied puķes, kaut nav tādas kā Nīderlandē. Latvijā tik skaista daba! Tik svaigs gaiss, plašums. Cilvēku gan maz un tādi nopietni,” tāds iespaids mazmeitas draugam gan par mums, gan par Latviju. Var redzēt, ka jaunie pie mums priecīgi, viens otrā samīlējušies. Kaut nesaprotu, ko runā, jo ne jau visu mums mazmeita iztulko, vairāk paši čalo un ceļo arī pa Latviju. Paiet viņu atvaļinājums, laiks atkal šķirties, un nu seko tā mazā piezīme, kuru atceros līdz šim laikam:,, Kāpēc jūs izmetāt tās vecās mēbeles no manas bērnības, es tā gribēju vēl tās izbaudīt! Dārza krēsli gan ir skaisti, bet sēdēt uz bluķīšiem bija jaukāk!”
Te nu bija! Kas noticis, to neatgriezt!
V
Ja liekas, ka dzīvē viss sāk atkārtoties, tad atceries, arī katrs rīts atkārtojas, bet katrs vakars nāk ar saules rietu, lai rītā sveicinātu lēktu. Nekas nav tāds pat. Viss notiek un viss mainās. Bet, ja uzmācas pelēkas domas, ja tevī nav mācēšanas tās izdaiļot ar fantāzijām, ja redzi pasauli tikai melnbaltu un ar tevi būs cauri. Māsa – depresija būs klāt un šī nekaunīgā draudzene ieņems tavu ērtāko krēslu, sagumzīs zem galvas tavu mīkstāko spilvenu un ievilks tevi pašu blakus vienaldzībā, iebarojot ar apātijas pilieniem un tava galva paliks tukša, ķermenis nespēcīgs un gars vienaldzīgs.
Depresija baidās no saules gaismas, no putnu spārnu švīkoņas, no spāres lidojuma, un zāles šai draudzenei ir jāatrod, lai tā aizvācas uz visiem laikiem, atbrīvo manu krēslu jau šodien un atdod spilvenu.
