Titulam “Latvijas lepnums” šobrīd pieteikti vairāk nekā simts kandidāti. Starp daudzajām pieteikumu vēstulēm ir kāda, ko rakstījis jauns puisis, visus labākos vārdus veltot savai mammai Dacei Ostrovskai. Viņam, tāpat kā pārējiem sešiem brāļiem un trim māsām, mamma ir vismīļākā, visjaukākā, vissirsnīgākā un vissaprotošākā – tāda, kas ir pelnījusi būt “Latvijas lepnums”. “Kā gan citādāk es varu pateikt mammai paldies! Gribēju, lai visi uzzina, cik tu man esi laba,” atbildot uz Daces jautājumu, kāpēc viņš tā rīkojies, atbildējis dēls Andis.
Dodamies ciemos pie Daces un Aināra Ostrovsku ģimenes Stāmerienas pagasta Kalnienā, kurā ir desmit bērni. Tēti Aināru satikt neizdevās. Viņš šobrīd ir bez darba, tāpēc cītīgi meklē jebkuras darba iespējas. Arī Dace, kura pagastā veic sociālās aprūpētājas darbu, tikko bija beigusi darbu Stāmerienas pagasta apģērbu un apavu apmaiņas punktā.
Kad bija uzklausīta mana apbrīna kuplajai ģimenei, Dace, kura pati izaugusi trīs bērnu ģimenē, atcerējās, kā jaunībā kopā ar draudzenēm ar gredzena palīdzību mēģinājušas uzzināt, kādu puisi dzīvē satiks, cik bērnu būs ģimenē. Gredzens neatlaidīgi apstājies pie skaitļa desmit. Toreiz Dace nespējusi noticēt šim skaitam, bet gredzenam izrādījusies taisnība. “Savulaik Adulienas un Liepnas internātskolā strādāju par audzinātāju. Jau tolaik visiem teicu, ka man būs desmit bērni. Varbūt tā šo domu pierunāju. Es neticu Dievam, bet pasaulē un cilvēka dzīvē visu lietu kārtību nosaka kāds augstāks spēks,” saka Dace.
Nauda ir jānopelna
Daces diena sākas ļoti agri no rīta, kamēr bērni vēl guļ. Līdz brīdim, kad nelielajā lauku mājā sākas rosīga kņada, tiek padarīti mājas darbi, kas netraucē gulētāju miegam. ”Ilgu laiku biju bez darba, tāpēc tagad, kad pati pošos uz darbu, bet bērni – uz skolu, šīs rīta stundas izjūtu kā lielu vērtību. Nav viegli, ja ir liela ģimene, bet nav darba, tāpēc priecājos, ka mani bērni nav prasīgi. Ar bērniem bieži runājam, ka mums nav daudz naudiņas, tāpēc ir jādzīvo taupīgi un no daudz kā jāatsakās. Stāstu, ka ir bērni, kuriem klājas daudz sliktāk, jo viņiem vispār nav ko ēst. Salīdzinājumā mēs vēl dzīvojam labi. Cenšos likt saviem bērniem saprast, ka daudz lielāka vērtība ir mūsu savstarpējām sirsnīgajām attiecībām,” uzskata Dace. Viņa pieļauj, ka varbūt katrs bērns klusībā vai savstarpēji domā, kāpēc citiem tas ir, bet mums nav, tomēr skaļi neviens mammai neko nav pārmetis. Ostrovsku ģimenes bērni apzinās, ka nauda nenāk viegli. Tā ir jānopelna, tāpēc vasarās viņi cītīgi strādā. Arī mobilos tālruņus viņi nopelnījuši paši. Dace savu tiesu pielikusi tikai iztrūkstošajai daļai. “Lielie dēli Artūrs un Andis strādāja Litenē draugu ģimenē, bet pārējie gāja lasīt mežā ogas,” stāsta Dace. Liels atspaids ģimenei ir dārzs, kur tiek izaudzēti gan kartupeļi, gan dārzeņi. “Bērni zina, ka man ir jāstrādā, tāpēc viņi uzņemas arī dārza ravēšanu. Vienmēr pasaku, kas manas prombūtnes laikā mājās jāizdara. Viss ir izdarīts,” saka Dace.
Nesūdzas, bet cīnās pati
Tas ir nerakstīts daudzbērnu ģimenes likums, ka vecākie bērni pieskata mazākos, tā atvieglojot arī vecāku ikdienu. “Viens bērns noteikti izdomātu lielas palaidnības, bet mums ir tā, ja mazākie dara blēņas, lielākie no tām attur. Protams, neesam izņēmums, ir gadījies visādi. Nesaku, ka mums ir zelta dzīve, bet es cenšos nevienam nesūdzēties un cīnos pati, cik vien ir manos spēkos. Es neeju un nevienam neko neprasu,” saka Dace. Redzot, ka kādu bērnu kaut kas nomāc, viņa ar izvaicāšanu neuzbāžas, bet nogaida, līdz viņš pats nāk izsūdzēt savu bērnišķīgo bēdu, kas arī nav mazsvarīga. Vecākie bērni vairāk cīnās ar visu paši, bet arī viņi dažkārt vēlas parunāt ar mammu tikai divatā. Dace vienmēr ir gatava uzklausīt un glabāt tikai viņai vien uzticēto noslēpumu. “Ir brīži, kad šķiet, ir tik grūti, ka nezinu, kā cīnīties tālāk, ka vairs nav spēka. Dažkārt kāds bērns ir mani sarūgtinājis. Asaras pašas lejas aumaļām. Redzot mani raudam, arī bērns sāk raudāt, jo viņam kļūst manis žēl. Bieži saku, padomājiet, ja pietrūks mammītes, kas tad notiks. Labi, ka man ir apkārt daudz labu cilvēku, ar kuriem smagākos brīžos varu parunāties, tad kļūst vieglāk. Ārkārtīgi liels atbalsts ir mana mamma, kas dzīvo man kaimiņos. Viņa, ja vajag, pieskata bērnus. Saimniekojam pa abām mājām kopā. Rīkojam siena un kartupeļu talkas,” uzskata Dace. Viņai nav saprotams cilvēku slinkums, kā arī vecāku atteikšanās no saviem bērniem. “Lai kā arī būtu, es nosodu šādus vecākus. Kā var atteikties no sava bērna un ļaut, lai valsts viņu uztur. Es kā māte esmu laidusi viņus pasaulē, tāpēc mans mātes pienākums ir par viņiem rūpēties,” uzskata Dace. Viņai vajadzējis ārkārtīgi lielu saņemšanos, lai iegūtu trūcīgās ģimenes statusu, jo tas bērniem garantē veselības aprūpi par brīvu. Bijuši gadījumi, kad dažādi palīdzības fondi paši sameklējuši kuplo ģimeni. “Ja mūs atrod, neatsakos, bet lūgties neeju.”
Ļauj izlemt pašiem
Dace neuzspiež bērniem savu izvēli, bet ļauj lēmumus pieņemt pašiem. Viņa priecājas, ka neviens no vecākajiem bērniem neauj kājas, lai dotos peļņā uz ārzemēm, bet, ja tāds brīdis pienāks, Dace ceļā nestāsies. “Saprotu, ka bērni gribēs nopelnīt, bet es tik daudz iedot nespēšu. Perspektīvas mūsu valstī par labu jauniešiem es neredzu. Tas mani sāpina, tāpat kā skolu likvidācija. Kur ir garantija, ka pēc gadiem būs arī tāda Litenes skola? Man atkal būs jādomā, kādā skolā bērnu sūtīt. Es no valsts negaidu nekādu atbalstu. Saprotu jauniešus, kuri ir tādā vecumā, lai laistu pasaulē bērniņu, ka viņi ļoti apdomā šo soli. Tomēr ceru, ka reiz būšu vecmāmiņa,” smejas Dace. Viņa mudina vecākos dēlus ikvienu darbu veikt ar lielu atdevi, jo tikai tā var cerēt, ka to novērtēs un būs iespējams rast darba iespējas. “Visi darba devēji prasa pieredzi, bet kur to gūt tikko arodvidusskolu beigušam jaunietim?” Dace ir neizpratnē.
Mana bagātība ir bērni
“Manā dzīvē lielākā bagātība ir mani bērni, lai arī dažkārt viņi sāpina. Saprotu, ka 17 gadus vecs jaunietis jau ir liels, tomēr regulāri zvanu, lai zinātu, kur viņš ir, ko dara. Artūrs reizēm dusmojas, bet es atklāti pasaku, kāpēc tā rīkojos, ka esmu atbildīga par viņu, ka uztraucos, ka mīlu,” nopūšas Dace. Ģimenē mīļākie svētki ir Ziemassvētki un Lieldienas, kad visa ģimene vienmēr cenšas būt kopā. Tiek svinētas arī dzimšanas dienas. Jo bērni augot lielāki, jo svētki izdodoties interesantāki. Tiekot domātas dažādas atrakcijas, gādāts par svētku programmu, laikus sarūpētas dāvanas, kas galvenokārt ir grāmatas, gatavoti apsveikumi. Tie Ostrovsku ģimenē ir jauki brīži. Dace atzīst, ka vienu vecāku bērni tomēr esot ļoti atšķirīgi, piemēram, 17 gadus veco Artūru viņa salīdzina ar “asu nazīti”, Dairis esot kluss, vērsts uz sevi, Andis – ļoti sirsnīgs ar praktiķa ķērienu, Līva uzņemoties saimnieces lomu, Dārta – īsta mammas meita, kura līdzinoties Dacei 12 gadu vecumā. “Mēs ar tēvu bērnus jokojot dalām divās grupās, jo sešiem ir brūnas, bet četriem – zilas acis,” smejas Dace un atzīst, ka brīži, kad izdodas kaut kur aizbraukt tikai divatā ar vīru, esot maz. Dace un Ainārs mēdz pasapņot arī bērnu nākotni, vienmēr paliekot pie pārliecības, ka pēc pamatskolas beigšanas reizē ar vidusskolu ir jāapgūst arī kāda praktiska profesija. Vecāki apzinās, kā tik daudz līdzekļu, lai varētu maksāt par studijām, nekad nebūs. Tomēr viņi nekad neuzstās, lai bērni paliek laukos, kur nekas neliecina par plaukstošu nākotni. Par lielāko gandarījumu Dace un Ainārs uzskata atzinīgus vārdus, kas teikti par viņu bērniem, jo par to nav lielākas balvas.
Ostrovsku ģimenes bērni:
Dairis 18.novembrī svinēs 21 gada jubileju. Beidzis Rankas arodvidusskolu, iegūstot profesiju pavārs.
Andis – 19 gadu. Rankas arodvidusskolā apgūst galdnieka arodu.
Artūrs – 17 gadu, mācās Smiltenes 29. profesionālajā vidusskolā par automehāniķi.
Alvis – 16 gadu, mācās Litenes pamatskolā.
Līva – 15 gadu, mācās Litenes pamatskolā.
Eduards – 14 gadu. Mācās Rēzeknē internātskolā.
Dārta – 12 gadu, mācās Litenes pamatskolā.
Matīss – 11 gadu, mācās Litenes pamatskolā.
Raitis – 10 gadu, mācās Litenes pamatskolā.
Katrīna – 8 gadu, mācās Litenes pamatskolā.
