Lai arī situāciju nevar saukt par spīdošu, daudzi mazie veikaliņi laukos turpina strādāt. Par to, kā šobrīd klājas uzņēmējam laukos, stāsta veikala “Gusts” Galgauskā īpašnieks Vilnis Manguss.
– Cik sens ir jūsu uzņēmuma stāsts?
– Es dzīvoju Tirzā un 1993.gadā sāku darboties tur. Pēc gada – 1994.gadā – atvēru veikalu Galgauskā. Šobrīd uzņēmumam jau ir 17 gadu. Toreiz mainījās laiki – viss vecais bruka, viss jaunais sākās. Arī mana māte ir strādājusi tirdzniecībā, tāpēc arī man tas bija kaut kur iekšā, lai gan pēc izglītības es esmu mežinieks. Darbs bija pajucis, bet kaut kā uz priekšu taču bija jādzīvo. Govis kopt nemāku – lauksaimnieks no manis neiznāktu absolūti nekāds, tādēļ arī pievērsos tirdzniecībai. Reģistrējām uzņēmumu – SIA “Gusts” – un pamazām sākām darboties. Toreiz jau bija labi laiki. Mazie veikaliņi plauka un auga kā sēnes pēc lietus, bet laiki iet un viss mainās.
Kad es atvēru veikalu Galgauskā, šeit bija vēl viens veikals. Kopā mēs strādājām kādus gadus piecus, taču tad pagasta centrā paliku vienīgais. Vēl viens veikals gan ir Rimstavās, bet arī rimstavieši brauc iepirkties uz Galgausku.
Man bija arī veikaliņš Druvienā, bet pirms kādiem pāris gadiem likvidēju to, jo uzskatu, ka tādā mazā apdzīvotā vietā var pastāvēt tikai viens veikals. Ja plāno maizes šķēli sadala, piemēram, vēl trīs daļās, izmaksas mazākas nekļūst, vienkārši darbs kļūst bezjēdzīgs.
– Vai var salīdzināt to laiku, kad sākāt strādāt, ar to, kā ir tagad?
– Tas, manuprāt, nav salīdzināms. Toreiz tas bija ļoti vienkārši. Tagad, pirmkārt, ir konkurence, turklāt tā ir ne tikai mums, mazajiem, savā starpā, bet konkurence ir ar lielveikaliem. Ar tiem mēs vispār nevaram cīnīties. Tautai kādreiz naudas bija pietiekami, tagad tās nav. Arī sortiments manā veikalā kādreiz bija daudz plašāks, tagad daudz vairāk ir jādomā, ko ņemt un ko ne. Vienkārši šobrīd ekonomiskā situācija ir tāda, ka nevari atļauties kaut kādas preces turēt veikalā gadiem, lai arī kādreiz kāds atnāk un paprasa šo lietu. Katrā ziņā ekonomiskā situācija ir novedusi līdz tam, ka mazie veikaliņi sāk lēnām putēt ārā. Mēs ar lielveikaliem esam dažādās kategorijās. Viņiem ir simtkārt lielāks apgrozījums, viņi var likt mazāku uzcenojumu un tomēr pelnīt vairāk. Jūtos pat vainīgs cilvēku priekšā, jo iznāk, ka man cena ir divreiz lielāka nekā lielveikalā. Bet es taču būtu tikai priecīgs, ja es varētu nopirkt tādā cenā, kā tirgo lielveikali. Lielveikali izdara spiedienu uz ražotājiem, un viņi ir spiesti cenu nolaist tikai tādēļ, lai viņiem būtu, kur likt savu produkciju – tā tas ir un neko tur nepadarīsi, taču lielveikala katrā mazā pagastiņā nebūs.
– Un tas droši vien dod arī stimulu strādāt.
– Tieši tā – tas ir stimuls darbam. Ir vēl arī otra lieta, salīdzinot lielveikalu ar mazu lauku veikaliņu – lielveikalā notiek vienkārši tirdzniecība: paņēmi savu preci, samaksāji, ej prom. Bet šeit notiek pavisam citādāk. Cilvēkam varbūt māja atrodas trīs četrus kilometrus no pagasta centra. Atnākot uz veikalu, viņš satiek citus, parunājas, uzzina kaut ko jaunu, kas notiek. Veikals laukos savā ziņā ir kā satikšanās vieta. Arī attieksme starp pārdevējiem un pircēju noteikti būs citādāka nekā lielveikalā, jo šeit visi ir savstarpēji pazīstami, te var uzvesties daudz familiārāk. Te visi ir savējie! No malas šeit ļoti maz kāds atbrauc, varbūt tas notiek vasarās. Pārsvarā tas ir darbs ar savējiem cilvēkiem, kas dzīvo tepat tuvumā.
– Kā ir ar pirktspēju laukos?
– Domāju, ka visur ir vienādi – pirktspēja ir zema. Salīdzinot ar to, kā bija pirms diviem trim gadiem, pirktspēja ir kritusies vismaz uz pusi. Cilvēku arī laukos paliek arvien mazāk. Ja jaunie atrod darbu, tad tas ir kaut kur pilsētā, bet lielākā daļa, tajā skaitā arī mans vecākais dēls, valstij nav vajadzīgi un dodas meklēt darbu uz ārzemēm, un lauki tukšojas. Tās mājas, kur nomirst kāds vecs onkulītis vai tantiņa, nevienam vairs nav vajadzīgas, neviens tur vairs nekad neies dzīvot. Šķiet, ka lauki vispār drīz pārvērtīsies par vienu lielu tuksnesi.
– Kuras preces laukos ir vispieprasītākās?
– Tā noteikti ir pārtika. Man ir pārtikas un rūpniecības preču veikals. Taču, ja kādreiz pirka arī kaut kādas dāvaniņas, suvenīrus, tagad to nevienam nevajag. Tagad cilvēkiem vajag maizes kukuli, kādu desas luņķi vai gaļu, krietni vairāk šobrīd pērk piena produktus, jo gandrīz neviens vairs netur govis. Daudzi pērk tā saucamās “vāles” (divlitrīgās alus pudeles). Tā, protams, ir cilvēka paša nauda un neko tur nevar darīt, taču tas ir skumji.
– Kas jums visvairāk traucē kā uzņēmējam?
– Tagad ir kļuvis nedaudz labāk, lūkojoties no birokrātiskā viedokļa, taču to inspektoru, instrukciju, noteikumu un papīru joprojām ir tik daudz, ka vienkārši nespēj tikt galā. Nevienam nevajadzīgā birokrātija spiež nost nabaga uzņēmēju.
– Bet biznesam taču negrasāties atmest ar roku?
– Nē, protams – turpināšu strādāt, es taču citu neko vairs nemāku darīt. Centīsimies visam tikt pāri – cerēsim, ka ekonomiskā lejupslīde reiz beigsies. Es pat arī nezinu, ko citu varētu sākt darīt. Un tas jau nav man vienam pašam. Ne jau velti visi brauc uz ārzemēm – daudziem tas ir vienīgais risinājums, bet arī tur nav nekāda zelta dzīve. Tur tu esi darba lopiņš, ja vēl vispār esi atradis kādu vietu, kur strādāt.
– Saka jau gan, ka krīze esot arī iespēju laiks.
– Jā, tā jau tiek teikts, bet šķiet, ka tur, augšā, mums sēž tikai teorētiķi un viņi ir tālu no praktiskās dzīves. Var jau, protams, tā teikt, taču iespēju laiks ir tad, ja tev jau ir pamats zem kājām un uz tā tu vari nopelnīt kaut ko vēl. Taču kāds maizes klaipa pēc pārdos pēdējo zemes stūrīti un cits to par pusvelti nopirks, vai tā ir iespēja? Nu, var jau būt, ka to var saukt par iespēju, taču, patiesību sakot, cilvēki laukos ir izmisumā. Tiešām ir tāda sajūta, ka lielai daļai vadības vīru Latvija beidzas kādus 30 kilometrus aiz Rīgas. Kādi treknie gadi šeit ir bijuši? Te ir bijusi minimālā samaksa. Tagad, kad mēs dzirdam, kādas naudas ir grozījušās augšā, mēs varam sevi tikai satracināt. Es ar savu mazo veikaliņu milzīgi turīgs nekad neesmu bijis. Ja man jautā, kā man iet, es saku: “Esmu dzīvs!” Un to es domāju gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Esmu dzīvs, paēdis, apģērbts, bērni ir skolā, vairāk man nekā nav. Te nav domu par attīstību, te galvenā ir doma par izdzīvošanu. Nevar lidināties pa mākoņiem. Nav jēgas celt gaisa pilis un ņemt kredītus, ja viss pēc tam ir jāatpelna. Sākumā jau šķiet, ka ir labi, bet pēc tam tas viss sāk spiest nost.
– Cik daudz cilvēku strādā jūsu uzņēmumā?
– Es, mana sieva Daiga, kura ir grāmatvede, un vēl man ir trīs brīnišķīgas pārdevējas – Ineta Jūga, Tatjana Slicāne un Pārsla Lazdiņa. Bez viņām, es domāju, nekas man nesanāktu. Mēs esam tāda kā maza ģimenīte un strādājam ar domu, lai te viss būtu labi. Man ir ļoti paveicies ar manām meitenēm!
– Vai jums atliek laiks arī sev un savām nodarbēm?
– Tagad man ir tikai viens veikals un apgrozījums arī samazinās, tādēļ brīvais laiks man ir – tas ir vienīgais pluss visā šajā ekonomiskajā ķīselī. Tas, kas ir jāizdara, tas, protams, ir jāizdara, taču visu var saplānot. Tāpēc, protams, varu pievērsties arī dziedāšanai “Veišu muzikantos” un teātra spēlēšanai. Kad aizeju uz mēģinājumu, varu ļoti labi atpūsties. Tā ir arī iespēja būt cilvēkos. Savulaik mēs, piemēram, ļoti daudz braukājām apkārt un uzstājāmies. Mājās sēdēt gan nevajag. Un nevajag dzīvot pesimismā.
