“Zāle ir zaļa. Vienmēr un visur. Tā nu tas ir.” Šāds uzraksts ir uz balta T-krekla, kur lasāms arī logo – “Latvijas Radio”.
“Zāle ir zaļa. Vienmēr un visur. Tā nu tas ir.” Šāds uzraksts ir uz balta T-krekla, kur lasāms arī logo – “Latvijas Radio”. Šāds XXL izmēra krekls ir arī Latvijas Radio ģenerāldirektoram Dzintrim Kolātam.
Visticamāk, ka savu firmas T – kreklu viņš uzvelk, piemēram, Līgosvētkos vai nedēļas nogalēs, kad dodas uz vectēva lauku mājām Kuivižos Limbažu rajonā. Pārējā laikā viņš arī ir visnotaļ neordinārs. Piemēram, var atnākt uz darbu ģērbies oranžās drēbēs. Vai baltā linu uzvalkā. Tikpat baltā kā viņa lībiskās ūsas. Gandrīz linu baltās. Un tad nu ģenerāldirektors patiesi izskatās kā tāds latviešu – lībiešu dieviņš.
– Jums ir skaists linu uzvalks…
– Man patīk dabīgas lietas. Nu, jā, es forši jūtos tā. Patiesībā es nepievēršu tam īpašu uzmanību. Taču reizēm man gadās neordināri gājieni. Ja visiem citiem ir melni uzvalki, tad man vajag baltu. Es domāju, varbūt ielikt auskaru. Es reizēm ar saviem bērniem pusaudžiem runāju, ka jādzīvo tā, lai nebūtu garlaicīgi. Protams, šā vārda labākajā nozīmē. Bērni arī mani mēdz pārsteigt. Dēls Sandris, kam ir 16 gadu, pēkšņi ierodas mājās ar krāsotiem matiem. Meitas – 17 gadus vecā Sarmīte un 14 gadus vecā Elīna – man ir balamutes. Mēs pārspriežam visādas teorijas. Piemēram, par cilvēka rašanos. Šis ir interesants periods manu bērnu dzīvē, jo viņi kļūst par pieaugušiem cilvēkiem. Ir jāprot ar to samierināties. Negribas, protams, vienos naktī gaidīt, kad bērni pārnāks mājās. Bet tāds periods šobrīd iestājas.
– Vai esat šovasar bijis atvaļinājumā?
– Nedēļu biju Kuivižos lauku mājās. Stādīju dālijas, raku zemi, cirtu krūmus. Tur ir kaut kāda mistika. Ka velk uz turieni. Septiņus augumus atpakaļ mūsu dzimta tur ir mitusi. Varbūt ir tā, ka, jo ilgāk vienā vietā dzīvo cilvēki, jo stiprākas kļūst kādas netveramas saites, kas liek tur atgriezties. Varbūt vēl augustā sanāks brīdis atvaļinājumam. Neatceros, kad esmu atpūties mēnesi no vietas. Esmu apsolījis bērniem augustā doties ar viņiem uz kādu lauku tūrisma vietu, kur var braukt ar laivām. Labi, ja tur arī zirgi būtu. Tā kā esmu to apsolījis, mājās tas ir uzrakstīts uz sienas. Tas ir kā mēms pārmetums, kad es ieeju pie meitām istabā. Esmu daudz ko solījis, ko neesmu izpildījis. Bet tagad laikam būs tā stadija, ka solīto vajadzēs pildīt.
– Līgosvētki arī ir brīdis atelpai.
– Parasti bijis tā, ka svētkos vienmēr esmu darbarūķis. Līdz ar to svētki sākās tad, kad citiem tie beidzās.
Šoreiz Jāņos alu nedzeršu. Jau trīsarpus gadus pilnīgi un absolūti nelietoju nekādu alkoholu, jo man savulaik ir bijušas problēmas. Tagad jūtos dikti labi. Es dažreiz pat kaifoju no tās sajūtas. Man nekas netraucē Jāņos vai kādos citos godos brīvi justies. Un tomēr atceros un augstu vērtēju Bauskas gaišo un tumšo alu. Arī Piebalgas alu. Tā ir garšas buķete. Bet tagad nedzeru alu. Var dzert ūdeni! Kolu. Katram cilvēkam, kas dzīvē kaut ko ir sasniedzis, šinī ziņā ir savas īpatnības. Vienkārši par ieradumu kļūst kaut ko nelietot.
Man savulaik Jāņos bija tradīcija kājām iet gar Vidzemes jūrmalu. No Tūjas līdz savām mājām. Tie ir apmēram pieci kilometri. Bez īpašas steigas gāju, sākot no vakara astoņiem. No rīta ap sešiem biju mājās. Ej un skaties, klausies, kā tauta Jāņus svin. Ar jāņugunīm, dziesmas dziedot. Arī aurojot vai skanot magnetofonam. Vai lamājoties krieviski. Tas ir interesants fenomens. Kādus trīs gadus pēc kārtas Jāņos tā gāju gar jūras malu. Un tolaik Jāņos nelija. Augstākā vara bija žēlīga.
Ir, protams, bijuši manā dzīvē arī Jāņi, kuriem nebija ne sākuma, ne beigu. Tur arī ir sava “rozīnīte”. Taču tas ir liels risks. Te jāpiemin reklāma – klusuma brīdis Jāņos bojā gājušajiem. Ir, protams, cilvēki, kurus tas neiespaido. Viņi vienalga darīs tā, kā gribēs.
– Vai šovasar jums jau bijis kāds īpaši saviļņojošs brīdis?
– Ir bijis daudz brīžu. Vai kāds īpaši mani fascinējis? Darbā jau visu laiku esi notikumu virpulī. Visbriesmīgāko un vispriecīgāko notikumu virpulī. Nemitīgi ir lietas, kas mani ietekmē. No burzīšanās pilsētā mani velk uz vientulību, uz dzimtajām lauku mājām. Tur es relaksējos. Pietiek kaut vai trīs dienas padzīvot klusumā un tad jau vajag atpakaļ uz Rīgu. Reizēm man liekas, ka patiesībā dzīvoju Kuivižos, bet uz ļoti ilgu laiku braucu strādāt Rīgā.
Es Latviju laižu caur sevi vienatnē. Laukos. Pieceļoties agri no rīta. Un tā ir vienreizēja sajūta. Kad putni dzied, kad zālē ir rasa, tā kūp mežmalā.
– Vai jūsu dzimtai varētu būt līvu saknes?
– Jā, bet Vidzemes līvu nav jau vairākas paaudzes. Runā, ka gadsimta sākumā vēl esot bijuši. Līvi, igauņi, latvieši, protams, ir manas dzimtas saknēs. Pats esmu blonds, bet mani bērni ir visādi. Arī tumšiem matiem. Jo mana kundze ir citāda un tas arī ir atsaucies bērnos.
– Dzimto lauku māju nosaukums sasaucas ar jūsu vārdu…
– Jā, vectēva mājas sauc “Dzintari”. Mans vārds Dzintris ieviesies no māju nosaukuma.
