Dun un dun, sliežu dzelzceļi dun…
Melnās naktīs aizlokās zaglīgas čūskas…
Restotos vagonos milzums dzīvību zum,
Kuru cerību trauks jau saplīsis druskās.
Dzen un dzen, dzīslās asinis dzen…
It kā veseri sitot atbalso galvā.
Nejūtot to, ka asaras straumēm plūst sen,
Krūtīm pieglaužot bērnu, sīku kā spalva.
Elš un elš, vedējs un braucējs elš…
Likten’ skaudrais, pieraksti zināmo daļu!
Mājup vai kādreiz atvedīs atkal šis ceļš?
Būsim stipri, neļausim asarām vaļu…
Gan jau, gan – dzīslās asinis skan –
Kādu likteņa rati atvedīs mājās.
Tikai neaizmirst, neaizmirst!
Atceries gan –
Mātei Latvijai nolikt ziedu pie kājām!
