Lusija (tulkojumā no spāņu valodas – gaisma) ir pusotru gadu veca kaķene – melna ar baltām ķepiņām. Viņa mitinās gulbenietes Maijas Zujānes dzīvoklī un jūtas kā saimniece.
Kā ikviens mājdzīvnieks, Lusija atšķiras ar savu raksturu un ieradumiem. Neparastākais no tiem – kaķenīte savā dzeramtraukā mēdz nest mazgāt savu rotaļu peli. Tā ir viņas pati mīļākā no visām mīkstajām rotaļlietām – pelēka pele, kas šūta no auduma.
“Esmu novērojusi kā Lusija zobos aiznes uz vannas istabu pelīti, iemet savā ūdens bļodā un ar priekšķepām mīca peli, it kā mazgātu to,” “Dzirkstelei” stāsta M.Zujāne. Viņa savu kaķi uztver kā kompanjoni, kura padara ikdienu omulīgāku. Iepriekšējie saimnieki no dzīvnieka bija atteikušies, un kaķītim draudēja iemidzināšana, ja vien nebūtu pieteicies cits saimnieks. Par tādu kļuva M.Zujāne. “Es neņēmu kaķi, es to glābu,” saka viņa, bilzdama, ka savstarpējā pieķeršanās dzīvniekam ir veidojama pamazām. Taču tagad ir sajūta, ka bez Lusijas dzīve M.Zujānei nemaz nebūtu iedomājama.
“Mēs abas ar Lusiju mājās konkurējam uz vietu pie datora. Redzot, ka es dodos turp, viņa pirmā uzlec uz krēsla pie monitora un apguļas,” smaidot stāsta kaķīša saimniece. Viņa dzīvokli sakārtojusi tā, lai Lusija visur justos kā namamāte un atrašanās pie atvērta loga dzīvniekam nebūtu dzīvībai bīstama. Tāpēc atvērtā loga ailei priekšā ir caurspīdīgs, bet stiprs audums.
M.Zujāne, rūpējoties par savu mājdzīvnieku, jūt līdzi tiem suņiem un kaķiem, kuri klaiņo Gulbenes ielās. Kas notiks, kad klāt būs aukstums? M.Zujāne ir par to, lai novadā būtu dzīvnieku patversme un dzīvnieku kapsēta.
