Vējš notraucis kokiem lapu zeltu. Nu tas guļ zemē, netīru pēdu sabradāts. Sētnieks aizslauka vasaru kā kaut ko nevajadzīgu.
Vējš notraucis kokiem lapu zeltu. Nu tas guļ zemē, netīru pēdu sabradāts. Sētnieks aizslauka vasaru kā kaut ko nevajadzīgu. Un pēkšņi jūties viens kā kails koks. Skatos ceļmalā melni spīdošajā arumā, un balti kamoli ietin mani miglas vatē. Miglas asara norit pār vaigu: “Nevajag sevi žēlot!”
Visbiežāk rasas asaras raudam. Par sapni, kas nav piepildījies. Vai arī par to, kas piepildījumā pazudis. Un sīpolu asaras raudam. Par ikdienas sīkumiem gaužoties, slapjdraņķī pārvēršam dzīvi. Reti raudam, kad dziļi sāp. Kad negaidīts likteņa trieciens kā pērkons no skaidrām debesīm pāršķeļ sirdi, dvēseles sāpju kliedziens nav dzirdams. Un acis ir sausas! Tikai pēc laika asaras plūst kā no lietus mākoņa. Lietus asaras attīra un atvieglo.
Ciešanas ietekmē daudz spēcīgāk nekā veiksme un panākumi. Igauņu psiholoģe Lūle Viilma apgalvo, ka tikai ciešanu skolā var apgūt dzīves gudrību. Tā māca atkal un atkal, ja negribam saprast. Atzīstu, joprojām mācos tajā pašā klasē, jo ciest nākas vienu un to pašu iemeslu dēļ. Varbūt pieredze palīdzēs vērt nākamās klases durvis? Katram cilvēkam tāpat kā kokam ir sakņu zeme. Izaug koks, un izaug rēta. Rudenī ir vērts ielūkoties sevī: cik labestības sakrāts sirds kambaros un cik atziņas graudu noglabāts prāta apcirkņos.
Ar pēdējo sārto lapu eju pretī lietus padebešiem. Tā sildīs, kad sirdij būs auksti. Tad iejūgšu sirmos miglas zirgus, lai tie nedzirdamiem soļiem izved cauri viltus akačiem un melu brikšņiem. Ir pēdējais laiks darīt nepadarīto, atmudžināt samežģīto un atklāt noklusēto.Vēl visas sāpes nav izjustas.
