Lienīte bija neprognozējama, – nekad nevarēja zināt, kādus nedarbus atkal pastrādās. Tā vismaz apgalvoja viņas vecāki, un savs vārds par to bija sakāms arī Martastantei, pie kuras meitene bieži ciemojās. Lienīte gan domāja, ka viņa ir čakla un kārtīga, bet vecāki pa brīdim atrada iemeslu bārienam.
Viņa ļoti labi apzinājās, ka vecāki nogurst darbā, tāpēc no sirds centās viņiem atvieglināt mājas soli. Kādu dienu viņa nospodrināja vecāku apavus, – nu, un kas, ja ar mammas dārgo sejas krēmu? Toties kurpēm pavisam cits spīdums.
Citu reizi, kamēr mamma atpūtās pēc darba, gribēja pati izgludināt savus svārciņus. Nebūtu tētis aicinājis uz virtuvi, karstais gludeklis noteikti neaizmirstos uz paklāja…
Nu, un tā reize, kad viņa pati gribēja uzcept vakariņām pankūkas? Kāpēc mammai tik skaļi vajadzēja kliegt? Nekas jau nenotika – tie bija tikai dūmi, ko kaimiņiene pamanīja kāpjam caur atvērto virtuves logu.
Lienīte labprāt mammai palīdzētu it visā, tikai – kāpēc viņai to neatļauj?
Laikam jau šo mazo nesaskaņu dēļ mamma bija ieņēmusi prātā, ka laukos meitene laiku pavadīs daudz lietderīgāk. Protams, arī veselīgāk – svaigā gaisā, pie veselīgas pārtikas un roku rokā ar vienaudzi Ieviņu. Tur kopā ar Martu abas meitenes kops trušus, baros vistas, lasīs un ēdīs ogas, savu reizi arī pagulēs šūpuļtīklā, parušināsies smilšu kastē vai paskraidīs pa dārzu.
Pilsētā… Nu, ko pilsētā? Tā kā mamma uzskatīja, ka septiņgadīgai meitenei nevajadzētu klīst apkārt vienai, Lienītei augu dienu nāktos sēdēt dzīvoklī vai arī nīkt daudzdzīvokļu māju pagalmā. Tas gan būtu visai garlaicīgi, jo draudzenes jau bija izklīdušas, kur nu kurā, tāpēc arī Lienīte ar prieku posās uz laukiem.
Šoreiz viņu tur gaidīja liels pārsteigums. Kāds – to Martastante vēl neteica, vien paņēma meiteni pie rokas un veda uz virtuves tumšo stūri, kur kartona kastē uz rūtaina vilnas lakata kūņojās kaut kas pūkains. Kaķenei Murcei piedzimuši četri kaķēniņi! Melnbalti, rūsgani un – bezgala mīksti. Tā vien gribējās pieglaust pie vaiga.
Lienītei acis iedzirkstījās priekā. Lai arī kaķēni bija vēl ļoti maziņi, tie snaikstījās un ņurdēja, un bija redzams, cik ļoti tiecas izrāpties no kastes. Martastante atļāva tos aplūkot tuvāk, kā arī saudzīgi paņemt rokās, un, protams, pieglaust pie vaiga. Piekodinājusi mazuļus pārāk cieši neņurcīt, viņa atstāja meitenes divatā un devās savās gaitās.
Rūsganais kaķēniņš, laikam jau sajutis cilvēku tuvumu, izkūņojās no migas un sniedzās meitenēm pretim, un Lienīte jau pastiepa roku, lai to noglāstītu. Te – žviuks! – noplīkšķēja uz viņas plaukstas.
– Nedrīkst! Tie ir manējie! – kā nikna kaķe nošņācās Ieviņa un veikli savāca mazuļus sava džempera atlokā kā lielā kabatā. – Viņi vēl ir mazi! Nedrīkst!
– Bet tava mamma taču atļāva! – iebilda Lienīte.
– Nu, un tad? Tu nepratīsi! – noteica Ieviņa, un, pagriezusi draudzenei muguru, naski iesteidzās istabā. Tur viņa sabija gandrīz pusi dienas, gandrīz ne mirkli neizlaizdama mazuļus no klēpja.
-Tava mamma teica, ka nedrīkst pārāk daudz ņurcīt, – aizrādīja Lienīte.
– Nemāci! Es neņurcu! Ej prom!
Lienītei tā kā ietrīsējās lūpa, tā kā asaras sariesās acu kaktiņā, bet tad viņa saņēmās, lepni pacēla galvu un izgāja no istabas.
Ieraudzījusi meiteni dārzā klīstam vienu, Martastante gan apjautājās, kur tad Ieviņa, bet jau mirkli vēlāk aizsteidzās pie govīm. Tās prasīgi grabināja spaiņus un gaidīja slaukšanas reizi. Turpat pie kūts kūkumu snaikstīja arī Murce. Pakratījusi kaķei ar pirkstu, kāpēc tā tik nevērīgi izturas pret saviem mazuļiem, arī Lienīte piesēdās uz soliņa un vēroja, kā, maigi čurkstēdama, piena strūkla arvien vairāk piepilda spaini. Vēl mazs brītiņš, un silta piena krūze tika gan viņai, gan Murcei, kura paēdusi žigli aizsteidzās uz virtuvi. Nu gan Ieviņai nāksies atdot mazuļus!
Iesteigusies virtuvē, Lienīte atrada tikai tukšu kasti un nervozi skraidošu kaķeni. Protams, kura māte gan neuztrauktos par pazudušiem bērniem! Nu gan tā Ieviņa dabūs!
Izskrējusi cauri visām istabām un nepamanījusi draudzeni, Lienīte sadusmojās. Nu, kā tā var? Mazuļiem taču ir jāpaēd! Nez kur tā palaidne varētu būt paslēpusies? No mājas laukā viņa nav gājusi. Atspiedusies pret durvju stenderi, Lienīte aizdomājās. Te pēkšņi viņai šķita, ka skapī kāds sarosās… Naski atvērusi durvis, ar roku pašķīrusi tantes kleitas, viņa pamanīja vainīgo – pavisam izspūrušu un sasarkušu,- laikam jau no bezgaisa un karstuma.
– Atdod Murcei kaķēnus! – izsaucās Lienīte. – Viņiem ēst gribas!
Kaut ko noņurdējusi zem deguna, pat uz mirkli neizlaidusi dārgo nastu no sava klēpja, Ieviņa izrausās no skapja un aizsteidzās uz virtuvi. Sajutusi mazuļu tuvumu, kaķene nemierīgi ņaudēja un trinās abām meitenēm gar kājām. Tad laimīga ielēca kastē un ilgi mazgāja un baroja mazuļus.
Lienīte labprāt šo visu murcīšanos ilgi vērotu, ja vien Ieviņa netraucētu. Te ar slotu slaukot virtuvi un ar garo kātu bikstot viešņu, te nostājoties tieši priekšā, te vienkārši pasakot: „Tu man traucē!”
– Es tikai paskatīties.. – Lienīte bikli iebilda.
– Nekā nebija! Tie visi ir mani kaķēni! Tu nedrīksti ņemt rokā! Aizliegts! – Ieviņa pacēla balsi.
Tas Lienītei ļoti nepatika.
– Kāda skopule! Un es pie viņas vēl ciemos esmu atbraukusi! – Lienīte pie sevis piktojās.
Bet Ieviņa izlikās neko nedzirdam un neredzam, vien, pagriezusi muguru, lielīgi nostājās kaķu mītnes priekšā. Nu Lienīte neredzēja pat Murces svītraino muguru…
Vai tas jau nebija tā kā par daudz? Mēmi saucot pēc padoma un palīdzības, Lienītes skatiens apstājās pie virtuves sienas, – tur, kur uz senlaicīgiem āķiem karājās malkas plīts lielākie riņķi. Un tieši tad Lienītes prātā radās nerātna doma… Nu, ko var darīt, ja tādas arī pa reizei rodas? Neko sliktu jau viņa nedarīs, tikai pārmācīs draudzeni. Lai taču beidz vienreiz skopoties!
Viens mirklis un – divi lielākie, ar sodrējiem klātie plīts riņķi no āķiem nocelti. Bet Ieviņa joprojām, degunu izslējusi, stāv virtuves vidū. Nu, ko..
Neļausi man kaķēnus paauklēt? – Še tev! Paspērusi soli tuvāk draudzenei, Lienīte bez pūlēm abus riņķus uzmauca pāri Ieviņas galvai! Še tev, lielība, kaklarota! Citreiz zināsi, kā ciemiņus uzņemt!
Ieviņai izbīstoties, viens riņķis noslīdēja zemāk, pār pleciem, un nu meitene bija kā iestīpota – ne nu rokas pacelt, ne no piespiedu sakām atbrīvoties. Pārbijusies no šāda gūsta, meitene skaļi ieraudājās, bet jau pēc mirkļa skaļi kliedza:
– Mamma! Mamma! Palīgā!
Trača iztraucēta, arī kaķene metās bēgt, pie viena apgāzdama savu kasti. Nu arī kaķēniem brīva vaļa. Nedomādama par sekām, vien tikai par kaķēniem, Lienīte steidzās pie mazuļiem – ja nu kliedzošā Ieviņa kādam nejauši uzkāpj. Veikli savākusi mazuļus savā klēpī, viņa taisījās pamest virtuvi. Lai jau Ieviņa pastabulē! Tā viņai vajag!
Izdzirdējusi lielo brēku, kūts darbus pusratā pametusi, atsteidzās arī Ieviņas māte. Nu arī skaļā kliedzēja tika atbrīvota no plīts riņķiem. Ar dvieli noslaucījusi meitas asaraino vaigu, Martas tante gribēja uzzināt, kas īsti te noticis. Kurš vainīgs pie šīs jezgas? Ko plīts riņķi dara ap Ieviņas kaklu?
Tad nu arī visu nācās izstāstīt no viena gala līdz otram, – kā Ieviņa to un Ieviņa šito, kā Lienīte to un šo… Lienīte gan tā īsti nesaprata – par ko tik skaļi bija jākliedz? Par netīrajām drēbēm un matiem? Tos jau pamanīja tikai Martastante. No izbailēm? Kādreiz der, lai tā neskopotos.
Protams, tā vienkārši un bez sekām šī diena nebeidzās. Tika kurināta pirts un Ieviņa berzta un mazgāta gluži sārta. Šo procedūru pavadīja krietna deva ziepju putu un mammas pamācību, kā jāizturas pret viesiem un draudzenēm.
Tā kā pagale nekad nedeg viena, sodu sprieda arī Lienītei – viņa dabūja ar nātru pa stilbiem. Lienīte gan nemaz nekliedza un neraudāja arī, lai gan sods viņai šķita nepelnīts – riebīgi izturējās Ieviņa, bet vainīga viņa. Mazgāšanās jau nav nekāds sods. Un vēl tīra kleita… Par to, ka gandrīz visu dienu auklējusi mazos kaķēniņus?
Krietni vēlāk, jau kasīdama sarkanās pumpas, meitene žēlojās:
– Es neko sliktu negribēju. Vienīgi, lai Ieviņa nav tik briesmīgi skopa! Lai arī man atļauj samīļot mazos kaķīšus.
Tagad gan Ieviņa vairs nemaz neiebilda – lai jau Lienīte auklējas ar tiem sīkajiem! Laikam jau mamma viņu bija kārtīgi noaudzinājusi.
Bet varbūt – plīts riņķi?
