Romāns turpinājumos.110. – Zvirgzda, sakārtojieties. Jūs grib redzēt ārsts, – skarbi paziņoja māsa un nostājās gultas labajā pusē. Viņa izskatījās kā modrs sargs, kurš gatavs nekavējoties izpildīt katru pavēlnieka komandu.
Romāns turpinājumos.110.
– Zvirgzda, sakārtojieties. Jūs grib redzēt ārsts, – skarbi paziņoja māsa un nostājās gultas labajā pusē. Viņa izskatījās kā modrs sargs, kurš gatavs nekavējoties izpildīt katru pavēlnieka komandu. Pēc mirkļa durvīs parādījās gara, kalsna sieviete baltā virsvalkā un dokumentu mapi padusē. Nesteidzīgi viņa pienāca pie Lanas gultas un apsēdās un ķeblīša.
– Nu, kā jūties? – viņa jautāja un pārlaida vērīgu skatienu slimības vēsturei.
– Labi, – Lana nenoteikti pasmaidīja.
– Vai šobrīd kas nesāp? Nav nelaba dūša? Varbūt ir kādas citas sūdzības? – ārste jautāja, kaut ko steidzīgi pierakstīdama vienā dokumentā.
Lana tikai noliedzoši papurināja galvu.
– Un kā ar temperatūru?
– Normas robežās, – pasteidzās ziņot māsa.
– Lieliski. Jūsu atveseļošanās rit normāli, Zvirgzda. Taču man gribētos zināt, kas un kā īsti notika. Uz slimnīcu jūs atveda ātrā palīdzība, ko izsauca jūsu tuvinieki. Viņi informēja, ka dzemdības sākušās pēkšņi un bez kāda īpaša iemesla. Vai tā ir?
Par atbildi Lana paraustīja plecus. Viss notikušais viņai likās kā neskaidrs un biedējošs murgs, ko labāk neatcerēties. Tomēr ārste laikam domāja citādi.
– Vai jums jau ir bijuši spontānie aborti? – viņa jautāja, mēģinādama uztaustīt kādu pavedienu, kas varētu palīdzēt rast skaidrību.
Lana noliedzoši papurināja galvu.
– Kā jūs pati domājat, kāpēc tas notika? – ārste neatlaidās.
Lana atkal paraustīja plecus.
– Tā nu mēs nekur tālu netiksim, – nopūtās ārste un pirmo reizi pasmaidīja. – Zvirgzda, es gribu jums palīdzēt. Nav normāli, ka labi attīstīts auglis aiziet bojā bez jebkāda redzama iemesla. Jums bija visas izredzes kļūt par vesela mazuļa laimīgu māmiņu, un es gribu zināt, kāpēc tā tomēr nenotika.
Lana tikai nopūtās un sāka pētīt savu izdilušo pirkstu bāli zilo dzīslojumu. Ārste viņu brīdi vēroja, tad stingri noprasīja:
– Es redzu jums uz sejas nesen radušos zilumus. Vai jūs nepaskaidrotu, kur tie radušies?
Lana satrūkās. Par neseno piekaušanu viņa bija pavisam aizmirsusi.
Zemapziņā pavīdēja doma: nu ir īstā reize atriebties Olafam! Tomēr ne. Tā rīkoties sieviete nespēja. Atriebība nebija viņas dabā. Turklāt, kurš varēja droši apgalvot, ka Olafs sievu tiešām ienīda? Varbūt viņam darbā todien bija nepatikšanas. Varbūt vīram vispār bija problēmas, par kurām Lana, “Ratenieku” mierīgajā klusumā dienas vadīdama, pat nenojauta. Ja tā, tad nebija nekāds brīnums, ka cilvēks sadusmojās, savu resno un noplukušo sievu sastapdams. To atskārtusi, Lana sajutās vīra priekšā vainīga. Viņa paskatījās ārstē un pasmaidīja:
– Es nejauši paslīdēju un novēlos pa pagraba kāpnēm.
– Tā? – ārste neticīgi novilka. – Man gan šķiet, ka kāds jūs pirms neilga laika ir piekāvis. Vai jums nekas tāds nav saglabājies atmiņā?
Lana noliedzoši papurināja galvu un atkal sāka spēlēties ar roku pirkstiem. Tomēr šoreiz kustības bija drudžaini satrauktas. Likās, sievietē cīnās divi cilvēki. Tas viens ir kareivīgi noskaņots un enerģiski pavēl: neļauj, ka tev dara pāri, izstāsti taisnību! Otrs tikai gļēvi smaida un brīdinoši kušina: viena pagale nedeg! Protams, ja jau Olafs atļāvās būt pret sievu rupjš, tad droši vien viņa to arī bija pelnījusi. Vismaz tā noteikti nospriedīs sabiedrība, ja patiesība nāks gaismā. Nē, nebija viegli izšķirties starp “jā” un “nē”. Lana cerēja, ka ārste vēl ko vaicās vai izteiks kādu atziņu, kas atvieglotu izšķirošo soli. Taču viņa paskatījās pulkstenī un aizvēra mapi.
– Labi, veseļojieties, – sieviete pasmaidīja pieceldamās. – Man prieks, ka jums kļūst labāk. Ja nu tomēr vēl ko atceraties, tad izstāstiet man.
– Noteikti, – apsolīja Lana, skaidri zinādama, ka viņa par šo tēmu runāt vairs nevēlas.
Viena palikusi, sieviete atkal ļāvās savām domām, kas šoreiz nezin kādēļ traucās atpakaļ uz bērnību.
