Maita, – nošņāca Olafs, nodarījumu pētīdams, bet Lanai no bailēm asaras sariesās acīs.
114.
Maita, – nošņāca Olafs, nodarījumu pētīdams, bet Lanai no bailēm asaras sariesās acīs.
Tu domā, ka ar to viss beigsies? Es tagad uz veikalu pēc piena nevarēšu mierīgi aiziet, kur nu vēl uz skolu, – viņa teica gandrīz vai dusmīgi.
Lai Liene trako, kas mums par daļu, – iesmējās Olafs, apskāva meiteni un gribēja noskūpstīt. Taču Lana viņu dusmīgi atgrūda.
Izbeidz, – viņa izsaucās, tad izbijās no sava skarbuma un nomurmināja neveiklu: – Piedod.
Patiesībā Lanai bija par sevi kauns. Vēl tikai pirms dažām stundām viņa bija ilgojusies izbaudīt, kā skūpsta Olafa lūpas, bet nu, kad vīrietis vēlējās pieskarties, meitene to atgrūda. Vai viņa drīkstēja tā darīt?
Tev nav man jāatvainojas, – līksmi izsaucās Olafs. – Būtu taču jocīgi, ja tikai pēc nepilnas trīs stundas ilgas pazīšanās tu gāztos skūpstīt savas draudzenes draugu. Kaut gan, no otras puses, mēs taču esam brīvi cilvēki. Kaut vai tāpēc vien, lai vēlāk nebūtu jānožēlo zaudētā iespēja, man ir jāizbauda tavu lūpu garša, – nobeidza vīrietis un maigi, bet noteikti atkal ievija meiteni savās skavās.
Varbūt tomēr nevajag, – nosarkusi vāri iebilda Lana. Tomēr rokas pašas tvērās pie vīrieša pleciem, ķermenis tiecās arvien vairāk viņam piekļauties.
Tu domā, ka nevajag, – pasmīnēja vīrietis, meitenei acīs skatīdamies. – Es laikam tomēr nespēšu atturēties. Tavas lūpas man atgādina divas koši sārtas un piebriedušas ķiršu ogas rasotā vasaras rītā. Ak kungs, ja tu pati zinātu, cik skaista, cik vilinoša esi! Es vienkārši nespēju tev stāvēt līdzās nepieskāries, – izsaucās Olafs un lēni tuvināja lūpas meitenes mutei.
Lana klusēja un ļāvās. Olafa vārdi viņu reibināja kā salds vīns. Tie bija tieši tie vārdi, kurus meitene bija tik ļoti ilgojusies dzirdēt visu savu mūžu. Viņu atzina par skaistu. Viņai alka pieskarties. Turklāt nevis kaut kāds nošņurcis skolaspuika, bet elegants un pašpārliecināts vīrietis, no kura skatiena vienā mirklī zaudētu prātu pat visiedomīgākā skaistule. Vīrieša rokas šūpoja meiteni. Siltās, mīkstās, miklās lūpas glāstīja seju un kaklu. Reizēm šie pieskārieni bija pat sāpīgi, taču Lana no tiem nevairījās. Likās, augumu pamazām pilda karsta strāva, kas apslāpē visas citas vēlmes un domas, izņemot vienu: paziņu, ka esi kādam piederošs.
Lanai šķita, ka pagājusi jau vesela mūžība, kopš abi ir kopā. Sen bija aizmirsusies Liene, kura droši vien mocījās greizsirdības dusmās un raudāja nevarīga žēluma asaras. Vairs nelikās tik biedējoša ģimenes skandālos izvārgusī māte, kura noteikti dusmosies, kad uzzinās par sagriezto jaku. Pat skola, kas ar savām problēmām allaž bija nodarbinājusi meitenes prātu, pēkšņi vairs nešķita svarīga. Kam gan vispār bija nozīme, ja viņai kaut vai tikai uz mirkli piederēja pasaulē skaistākais vīrietis? Tikai dažas stundas pazīdama, Lana jau jutās Olafam piederīga. Viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka ir radīti viens otram…
Olafam nekur vairs nebija miera. Darbdienas viņam šķita velkamies kā mūžība, saņemtā alga – niecīga un tikpat ātri kūstoša kā sniegpārsla siltā plaukstā. Visvairāk tomēr jauno vīrieti kaitināja Lana. Kopš atgriešanās no slimnīcas viņa bija kļuvusi aizdomīgi salta un atturīgi vēsa.
Olafam tā vien likās, ka sievas dvēselē briest naida kamols, kas agri vai vēlu izvērtīsies pret vīru vērstā dusmu lavīnā. Reizēm šķita, ka viņa tīšām izdomā visādas vajadzības, lai tikai izvilinātu vīram pēdējo santīmu un padarītu smieklīgu citu acīs. Kas gan varēja būt pazemojošāk kā sēdēt kafejnīcā, sūkt alu un rīt siekalas, vērojot, kā citi ar apetīti notiesā karbonādes, šniceles un sautētu kāpostu kaudzes. Sevišķi nelāgi Olafs jutās Imandras sabiedrībā. Viņa pret vīrieti bija tik saprotoša un laipna, bet Olafs dažreiz nevarēja viņai izmaksāt pat glāzi šampanieša, par to dārgāko nemaz nerunājot.
