Romāns turpinājumos.116. Viņa bija tā siena, kas liedza pilnībā baudīt dzīvi un ieņemt sabiedrībā to stāvokli, ko viņš, Olafs, patiesībā bija pelnījis.
Romāns turpinājumos.116.
Viņa bija tā siena, kas liedza pilnībā baudīt dzīvi un ieņemt sabiedrībā to stāvokli, ko viņš, Olafs, patiesībā bija pelnījis.
Izeju no radušās situācijas parādīja Kārlis. Kādā dienā, kad abi sēdēja uz tikko sakrautu, sveķaini smaržojošu dēļu kaudzes un smēķēja, viņš, dusmīgi nospļāvies, paziņoja:
– Man ir apnicis te vergot par nieka sešdesmit latiem! Braukšu uz pilsētu un meklēšu darbu tur. Tikpat taču nav ko zaudēt, jo oficiāli es te darbā neskaitos.
– Ko nu muldi. Tīrie zaudējumi vien būs. Kā vēl nepaliec bez tā paša mazumiņa, ko saņem tagad, – neticīgi iebilda Olafs. Taču Kārlis palika pie sava.
– Lai arī kādu brīdi būs grūtāk, tomēr esmu pārliecināts, ka trīs mēnešu laikā darbu atradīšu, – viņš teica un izriesa krūtis.
– Kur tad? Vai tad tev ir kāda izglītība? – painteresējās Olafs. Par atbildi Kārlis līksmi iesmējās.
– Lai strādātu celtniecībā, Banku augstskolas diplomu nevajag, – viņš atcirta, tad piemetināja, vairāk gan iedrošinādams sevi: – Protams, speciālistiem diploms vajadzīgs arī celtniecībā, bet ir taču tur tādi darbi kā javas jaukšana un ķieģeļu stumšana, kas īpašu saprašanu neprasa. Kāpēc gan lai es kādu no tiem nedabūtu? Spēka taču man pietiek.
Kad tu brauksi? – pajautāja Olafs, kad cigaretes bija izsmēķētas un puiši cēlās, lai dotos atpakaļ pie zāģa.
– Nezinu. Rīt vai varbūt parīt. Nedeg jau, – paraustīja plecus Kārlis.
– Brauksim kopā. Dzird runājam, ka šoreiz algu izmaksāšot trešdien, jo priekšnieks esot nopelnījis prāvu žūksni naudas un tāpēc vien labā omā. Tikko būsim bagāti, tā brauksim, – noteica Olafs tik apņēmīgi, ka Kārlim neatlika nekas cits kā draugam piekrist.
Līdz braucienam atlikušās dienas aizritēja vienmuļi. Laiks ar katru dienu kļuva aukstāks, vēstot, ka tuvojas gadu mija. Zeme lēnām un pamatīgi stinga. Kad piesita ar kāju, tā skanēja kā labi izkaltis ozola baļķis. Piektdienas rītā sāka snigt. Iesākumā tikai atsevišķas sīkas pārslas lēnām laidās lejā no pelēkajiem mākoņu spilveniem. Taču pamazām pieņēmās spēkā vējš, un ap pusdienu putenis jau griezās pilnā sparā. Tas saujām grāba sausās pārslas, meta augšup un ļāva tām atkal nosēsties, veidojot nelielas kupenas ceļu grambās, tīrumu arumos un sētmalēs.
Pilsētā tikušiem, Kārlim un Olafam nācās krietni paskriet, lai nenokavētu pieņemšanas laiku Nodarbinātības valsts dienestā. Tomēr, kad formalitātes bija nokārtotas, abi darba meklētāji atskārta, ka līdz vakara autobusam atliek vēl milzums laika. Cilvēki mazpilsētiņas ielās staigāja steidzīgi un sarāvušies, aiz uzrautajām mēteļu apkaklēm sejas no svelošā vēja sargādami. Pat nekurinātas telpas šādā laikā likās mīļas, jo sniedza patvērumu no uzmācīgā svilpotāja. Nespēdami izdomāt neko labāku, draugi sāka klīst no veikala uz veikalu. Izpētīja tapešu cenas, apskatīja mēbeļu salona jauno piedāvājumu, novērtēja raibu raibās kleitas, blūzītes un uzvalkus tirgus būdās. Beidzot atgriezās autoostā, kur par laimi vēl darbojās bufete.
Durvis atverot, pretim šalca balsu murdoņa. Četri vīri bija apmetušies pie stūra galdiņa, kur sūca alu un sita kārtis. Pie blakus galdiņa trīs vīri un viena sieva spēka gados ar gardu muti notiesāja sautētus kāpostus un ceptas cūku ribas. Bariņš vīru stumdījās gar leti, kur pārdeva izlejamo alu. Cauri zilganajai cigarešu dūmu miglai Olafs ar grūtībām pamanīja galdiņu pie nopelējušās dibensienas. Atkrāmējuši malā netīros traukus, abi vīrieši žigli ierīkojās pie tā. Pēc krietna brīža piečāpoja tukla apkopēja, sakrāva šķīvjus kaudzē un aizstiepa uz virtuvi. Tad viņa atgriezās un ar pelēku, sasmakušu trauklupatu nesteidzīgi pārslaucīja galdiņu.
– Tu pasēdi un pieskati tīkliņus, bet es aiziešu līdz letei, – nokomandēja Olafs. Kārlis padevīgi pasmaidīja un tīksmi atgāzās krēslā.
Krecelīgā rokrakstā aizpildītā ēdienkarte gan īpašu prieku neradīja. Viss, kas Olafam būtu garšojis, bija viņa patukšajai kabatai pārāk dārgs. Pārējo pasūtīt vīrietis vienkārši kautrējās, baidīdamies ar to mest ēnu uz savu gardēža slavu.
vilka, vietā atgriezies. – Es jau neiešu izsviest naudu par to, ko neēdu. Kārlis tikai saprotoši pasmaidīja un cēlās. Viņš jau bija paspējis aprast ar Olafa kaprīzēm.
Vieta gan bija pagadījusies ne pārāk ērta. Tieši līdzās āra durvīm, tāpēc sēdētājus ķēra gaisa šalts ikreiz, kad telpā ienāca jauns apmeklētājs. Nesteidzīgi gremojot Kārļa pirktās jau krietni apkaltušās maizītes un vairoties no vēsuma, kas brīdi pa brīdim stindzināja labo ausi un plecu, Olafs ievēroja sev iepretim puspavērtas durvis.
Pie tām pie rakstāmgalda sēdēja jauns skuķis, žilbinoši baltiem, īsi apgrieztiem matiem. Blāvi dzeltenajā gaismā, ko izstaroja galda lampa, varēja saskatīt šauru telpu ar veciem finiera skapjiem gar sienām un aizrestotu logu galu.
vilka, vietā atgriezies. – Es jau neiešu izsviest naudu par to, ko neēdu. Kārlis tikai saprotoši pasmaidīja un cēlās. Viņš jau bija paspējis aprast ar Olafa kaprīzēm.
