Romāns turpinājumos. 134. – Nepļāpā niekus! Vai es dēļ tavas filozofēšanas tos divdesmit kilometrus no centra šurp triecos? Stāsti tak, ko esi izracis! Redzu jau, ka pašam acis deg nepacietībā, – atsmēja Reņģe, pēc cukurtrauka sniegdamies.
Romāns turpinājumos. 134.
– Nepļāpā niekus! Vai es dēļ tavas filozofēšanas tos divdesmit kilometrus no centra šurp triecos? Stāsti tak, ko esi izracis! Redzu jau, ka pašam acis deg nepacietībā, – atsmēja Reņģe, pēc cukurtrauka sniegdamies.
Leščinskis arī nelika sevi divreiz lūgties.
– Tas telefons, ko tu man nosauci, ir mūsu pagasta brašākajai kafejnīcai. Tiklīdz tu man piezvanīji, tā aizstaigāju turp un izprasīju par visiem zvaniem, bet, kā jau biju paredzējis, velti, – inspektors iesāka skumji mākslotā balsī, taču acis mirdzēja uzvaras priekā.
– Nu stāsti tak! – smiedamies mudināja Reņģe. Gaļina malkoja savu kafiju un izklaidīgi vērās ārā pa logu. Viņas āriene pauda: es neesmu tajā visā vainīga, tāpēc man arī nav nekādas intereses par to, kā jums veicas.
– Jā, domāju, viss pa tukšo vien būs. Tomēr nolēmu mazliet pa centru pastaigāties, sak, varbūt kāds kaut ko interesantu redzējis vai dzirdējis, – Leščinskis pavīpsnāja un arī pats izdzēra prāvu malku rūgtā dzēriena. – Tā staigādams es dzirdu, ka pie pagasta lielākajiem dzērājiem Kroņiem atkal izcēlies tracis. Domāju, iešu paskatīšos, kas tur un kā. Istabā viss jau kluss, tur vairs ne šinas, ne plāksterus nevajag. Tikai pagalmā smilšu kastē sēž mazais Kronēns, lai gan laiks auksts, un spēlējas. Varat iedomāties – ar veco, brūno naudas maku!
Reņģe kļuva uzmanīgs. Pie šiem vārdiem saausījās arī blondā viešņa. Sievietes uzmanības glaimots, Leščinskis turpināja savu stāstu ar divkāršu cerību.
– Es tūdaļ puikiņam klāt un prasu: kur tu to dabūji, vai tētis iedeva? “Nē,” šis saka. “Meklēju čupā pie kafejnīcas ko ēdamu un tur arī atradu. Sakiet, vai esiet redzējuši daudz tādu dīvaiņu, kas pie kafejnīcām izmet naudas makus? – policists noprasīja triumfējošā tonī.
– Vai jūs man nevarētu to maku parādīt? – interesējās sieviete.
– Varu parādīt maku un arī šo to vairāk, – pasmīnēja Leščinksis. – Es jau nebūtu es, ja neizdarītu visu kā nākas līdz galam. Aizgāju uz kafejnīcas atkritumu kaudzi, parakājos un atradu tur arī šādus tādus papīrīšus, kas varētu būt bijuši makā iekšā.
– Parādiet! – zaudēdama pacietību, izsaucās sieviete. Arī Reņģe ieinteresēti paliecās uz priekšu. Leščinskis pavēra galda atvilktni un izņēma celofāna maisiņā iesaiņotu brūnu un krietni apbružātu ādas maku. Otrā tādā pašā maisiņā bija ievietotas dažas vizītkartes un lapiņa ar krecelīgā rokrakstā uzšņāptiem telefona numuriem.
– Nu, vai tas ir jūsu? – gandrīz reizē iesaucās abi policisti.
Sieviete piekrītoši pamāja un atviegloti pasmaidīja. Viņai šķita, ka viss grūtākais un nepatīkamākais jau aiz muguras. Vīrieši tikai zīmīgi saskatījās. Bija skaidrs, ka nozagtā nauda nav aizceļojusi uz Rīgu, bet atrodas tepat Lauču pagastā. Taču neatbildēts palika svarīgākais jautājums: kas ir aizdomās turamā persona? Leščinskis bija noskaņots optimistiski. Viņš teica: – Pagasts mums maziņš, viena trešdaļa jau pensijas gados. Tie nedz uz centru brauc, nedz ar” zog. No atlikušajiem apmēram puse ir visa vecuma sievietes, kas, cik saprotu, šoreiz neietilpst aizdomās turamo personu skaitā. Paliek skolas vecuma puišeļi, jaunieši un vīri spēka gados. Puišeļi atkrīt automātiski. Tas nozīmē, ka mums jāaptaujā apmēram sešdesmit vīrieši. Tas taču nav daudz, vai ne? – Leščinskis pasmaidīja un aizsmēķēja.
– Kā tu iedomājies meklēšanu? Vai domā, ka mēs staigāsim pa mājām un katram sastaptajam vīrietim jautāsim, kur viņš bijis aizvakar ap sešiem vakarā? – Reņģe šaubījās.
Leščinskis tikai daudznozīmīgi pasmīnēja un izpūta kuplu dūmu grīsti. Beidzot bija nonākts pie paša svarīgākā punkta viņa ziņojumā. Reņģe ziņkārē iepleta acis. Gaļina sirsnīgi uzsmaidīja omulīgajam vīrelim. Apmierināts ar radīto iespaidu, Leščinskis noklepojās.
– Esmu arī šajā ziņā šo to interesantu uzzinājis, – viņš teica un pakasīja pliko galvvidu. – Nesen mūsu pagastā te tādi rīdzinieki uzradušies.
